Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Festivāla Baltica'03 ieskaņas sarīkojums Rīgā
2002. gada 15. decembrī

      Skate notika AveSol koncertzālē, kur gan ir laba akustika, bet maz skatītāju vietu, tāpēc vēl jo vairāk sāpēja sirds par to, ka puse zāles bija tukša. Laiks gan bija stipri auksts, taču jādomā, ka ļaudīm, kuri interesējas par to, kas Rīgā notiek folkloras kustības laukā, Balticas skates dod vienreizēju iespēju redzēt un dzirdēt ļoti daudzas kopas vienuviet.
      Uzreiz pēc skates pieķēru sevi pie domas, ka man ir daudz emocionālu vērtējumu par redzēto un dzirdēto (to papildināja arī iepriekšējā dienā Imantas kultūras centrā redzētais). Droši vien reportāža nav tas pats, kas vērtējums, taču sapratu, ka nevaru uzrakstīt gandrīz neko, ja izvairos no sava vērtējuma par redzēto. Tādēļ piedodiet, ja nepiekrītat.

Fotoattēls
Senleja

      Skates koncertu uzsāka Siguldas Senleja, kas centās parādīt vienu vasaras dienu latviešu zemnieka dzīvē, dziedot par lauka darbiem un sauli. Priekšnesumā pa vidu, kā vienmēr Senlejai, bija iekļauti arī vairāki danči, kas, protams, padarīja to interesantāku. Jāatzīst, ka gribētos sajust vairāk iniciatīvas no pārējiem Senlejas dalībniekiem, lai viss runāšanas, rīkošanas un muzicēšanas smagums negultos uz ilggadējās vadītājas pleciem. Citādi varētu rasties iespaids, ka kopa bez vadītājas spēj pārāk maz.

Fotoattēls
Rija

      Nākamie bija folkloras kopa Rija no Rīgas, kuri publiku "paņēma" ar masu un pavisam mazajiem dejotājiem. Arī šai kopai vadītāja izcēlās ar runīgumu katrā iespējamā vietā starp dziesmām un dejām. Tā kā kopa bāzējas skolā, tad arī uznāciena stils bija piemērots skolēniem, tāpēc nedaudz neierasti tādā situācijā izskatījās tie pāris pieaugušie vīrieši, kas priekšnesumā "spēlēja pirmās vijoles".

Fotoattēls
Lāns

      Tad uz skatuves uznāca folkloras kopa Lāns, kuras sastāvā bija tikai meitenes, toties katrai bija kāds mūzikas instruments, ko viņas pārmaiņus spēlēja. Tāpat bija ar dziedāšanu, jo dziedāja viņas pārsvarā pa vienai, divām. Tomēr tā kā visas bija ļoti nobijušās, tad droši vien labāk būtu bijis dziedāt visām kopā, skanētu pārliecinošāk un labāk. Lāna vadītāja izcēlās ar demokrātiskumu, cenšoties dot vārdu savas grupas dziedātājām, bet pati palikt it kā fonā, tomēr laikam šoreiz vajadzēja darīt otrādi.

Fotoattēls
Silavoti

      Kā nākamie uz skatuves uznāca Silavoti, kurā pārsvarā bija vidējās paaudzes sievietes. Domāju, ka šai grupai bija vissabalansētākā programma, jo visas viņu dziedātās Dieva dziesmas bija saderīgas viena ar otru un dziedātas vienlīdz izjusti. Uz priekšnesuma beigām visiem rokās parādījās degošas svecītes, lai palielinātu svētsvinīguma iespaidu. Tomēr pats dziedājums ļoti līdzinājās korim, kaut arī šķiet, ka priekš kora tas tiktu atzīts par vāju.

Fotoattēls
Grodi

      Pēc tam uznāca Grodi, kurus bija prieks redzēt ar citām grupām vienlīdzīgos apstākļos konkursa situācijā. Grodi, būdami tikai pieci, tomēr aizpildīja visu skatuvi, jo centās imitēt latgaliešu vasaras talku saviesīgo daļu, turklāt diezgan teatralizētā veidā. Dziedāšanu papildināja stāsti iz dzīves, kurus izspēlēja abi kopas vīri. Šis piegājiens nobalansēja uz naža asmens, paliekot pietiekoši profesionāls un jautrs, kaut gan daudz netrūka, lai arī Grodu priekšnesums būtu līdzinājies citu uzvestajām "ludziņām".

Fotoattēls
Laiksne

      Talkas tēmu turpināja Laiksne, arī piecu dalībnieču sastāvā. Laiksnes meitenes nu bija pieslīpējušas savu talkas dziesmu programmu, kuru dzirdējām oktobrī viņu koncertā RTU. Šim priekšnesumam atšķirībā no vairākiem citiem šajā skatē nebija nekāda teatralizēta momenta, un nebija arī vajadzīgs, jo viss uzsvars tika likts uz balsīm un dziedāšanas manieri, ko klausītājiem bija iespēja izbaudīt.

Fotoattēls
Līvlist

      Kā pēdējie koncerta pirmajā daļā uzstājās lībiešu dziesmu ansamblis Līvlist, kuri bija tādi paši kā vienmēr, taču svarīgajam skates gadījumam bija piesaistījuši vijolnieci, kura piespēlēja programmas pirmajām dziesmām. Kārtējo reizi varēja pārliecināties par to, ka Līvlist tiešām ir ansamblis, nevis folkloras kopa klasiskajā izpratnē, tomēr, iespējams, ka viņiem tiešām nav citas iespējas, kā iekļauties folkloristu apritē, jo citu, viņiem piemērotāku, kompāniju laikam neatrast.

Fotoattēls
Visi vēji

      Pēc pārtraukuma uz skatuves uznāca jaunā grupa Visi vēji, kurā katrs no sešiem dalībniekiem spēlē vismaz vienu mūzikas instrumentu. Kaut arī bija redzams, ka Visi vēji bija stipri nobijušies, jādomā, ka ar lielāku pieredzi nāks arī atraisītība, jo bija jūtams, ka grupai varētu būt labs potenciāls. Viņu muzicēšanas maniere gan bija diezgan postfolkloriska, taču iespējams, ka tieši viņu priekšnesums no visiem koncerta laikā redzētajiem būtu vispiemērotākais jaunu ļaužu ieinteresēšanai un iesaistīšanai folkloras kustībā.

Fotoattēls
Artava

      Tālāk uz skatuves nāca sievu kopa no Ogres Artava, kuras, kā jau pašas teica, dziedāja savam priekam. Tomēr jāatzīst, kaut arī dziedot tikai savam priekam, viņu uznāciens bija labāks nekā tas, kuru nācās redzēt pirms pāris gadiem. Mazliet gan dīvaini bija redzēt, kad kā pēdējo sievas dziedāja jautru bērnu dziesmiņu, aktīvi iejūtoties visās apdziedāto zvēriņu lomās.

Fotoattēls
Taureņi

      Nākamie uz skatuves parādījās bērnu folkloras kopa Taureņi no Taurupes, kuri neapšaubāmi izpelnījās vislielāko publikas atzinību. Priekšnesums bija daudzpusīgs - ar dziedāšanu, dejošanu, spēlēšanu, un pārsteidzoši bija redzēt un dzirdēt, ko spēj patiešām mazie taurupieši, jo programma nebija sastādīta no tipiskām "bērnu" dziesmām un dejām. Kā saka, viņi jau neies ķēpāties ar sīkumiem, tāpēc uzdejoja, piemēram, Bričku un Suitiņu, kuri parasti arī lieliem dejotājiem nav no tiem vieglākajiem gabaliem.

Fotoattēls
Čėüčķńźą’ ļ’ņķčöą

      Pēc latviešu jaunatnes uz skatuves parādījās krievu jaunatne ar vairākām maskām un pārsteidzoši labā latviešu valodā pieteiktu programmu. Iļjinskaja pjatņica kā vienmēr bija ļoti pārliecinoši, droši un skaļi. Jāsaka gan, ka kaut arī no krievu dziesmām maz ko zinu, grūti noticēt, ka tās visas jādzied vienlīdz skaļi, un piemēram, pieteikto šūpuļdziesmu, jādomā, ka būtu varējuši dziedāt arī ar mazākiem decibeliem, jo bija taču arī citas dziesmas, kur savu balsi parādīt.

Fotoattēls
Zvīgzna

      Kā priekšpēdējie uzstājās visjaunākā - tikai trīs mēnešus vecā grupa Zvīgzna. Priekšnesumam bija izvēlēta interesanta pieeja, rādot mirušajam veltītas dziesmas un ejamās rotaļas. Dziedāšana priecēja, un arī grupas vienīgā puiša balss skanēja pietiekami pārliecinoši, lai saglabātu līdzsvaru ar daudzajām meitu balsīm. Vienīgais jocīgais elements šajā priekšnesumā bija aktīvais nelaiķes tēls baltā kreklā, kurš te gulēja, te pa laikam cēlās augšā, šad tad arī piedziedāja grupai un pat iemanījās pacienāt publiku ar ēdamām lietām.

Fotoattēls
Maskačkas spēlmaņi

      Koncertu noslēdza folkloras kapela Maskačkas spēlmaņi ar dziesmu un spēlējamu gabalu programmu, kas bija veltīta alum. Izvēlētā tēma pilnībā nepārsteidza, jo kapelas vadītāja cieņa pret šo dzērienu ir vispārzināma. Kopumā uzstāšanās bija "Maskačkai" ļoti tipiska un kā vienmēr diezgan lustīga, un par laimi viņiem izdevās izvairīties arī no tā, ka visi gabali izklausītos pārāk līdzīgi.

      Kopumā ņemot, var teikt, ka koncerts bija ļoti daudzveidīgs un divu vienādu kopu, paldies Dievam, mums nav. Nav arī tā, ka nebūtu ar ko lepoties, ko rādīt ārpus Latvijas. Vajadzētu vienīgi profesionālu pieeju folkloras kopu menedžmentam un popularizēšanai, tad gan vietējās, gan ārzemju publikas folklorai būtu daudz vairāk.
      Un viens secinājums/jautājums, kas man radās, skatot abu dienu - t.i. 14. un 15.decembra - Balticas atlases koncertus: nu kāpēc tik daudziem folkloristiem šķiet, ka uzkāpjot uz skatuves, ir jāuzved pašiem sava ludziņa un jāspēlē amatierteātris? Folkloristi nav aktieri, un nav jēgas viņiem par tādiem mēģināt kļūt. Nav arī vajadzības visu to, ko dzied dziesmā, mēģināt parādīt ar sejas izteiksmi, ķermeņa valodu un citiem pantomīmas paņēmieniem. Dabisks ir skaists, un tad, kad esam brīvi un nesamāksloti, esam visskaistākie. To redzējām arī šajos koncertos: patiess prieks "pielīp" arī citiem.

      Raksts: Ieva Pīgozne-Brinkmane, 2003. gada 6. janvārī
      Bildes: Ilze Kovere

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Kapela spēlē ballēs, kāzās un citos godos!