Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Festivāla Baltica'03 ieskaņas sarīkojums Viļānos
2003. gada 4. janvārī

      Latvijas ziemas baltais aukstums, tā pārplēstais Viļānu apkures katls un viļāniešu viesmīlība bija šī sarīkojuma konteksts, bet sarīkojums pašā ziemas spelgonī aicināja domāt par pavasari, vasaru un lielo Baltica 2003 siena talku. Nevar noliegt kādu pretrunu starp tradīcijas noteikto notikuma atbilstību gadalaikam un notiekošo Viļānu kultūras namā, bet tas viss risinājās tādēļ, lai labāk sagatavotos līdzdalībai festivāla notikumos un izrādītu festivāla rīkotājiem tieši to sava dziesmu, deju, stāstu un rotaļu pūra daļu, kas rēzekniešuprāt vislabāk atbilst Baltica 2003 tēmai - "siens, piens un viens", kur siena vākšana ir viens no galvenajiem vasaras darbiem, kad jāliek lietā visa zemnieka gudrība, lai īstā laikā nopļautu zāli, kad tā ir uzziedējusi, bet nav pārziedējusi; kad saule pie debesīm ir tik ilgu laiku, lai zāle paspētu pārvērsties sienā bez lietus; kad sienu vāc domājot par nākamo ziemu, kad būs jābaro ganāmpulks un ir kāds viens, kas ir atbildīgs gan par to lai viss notiktu laikā, gan par to lai pietiktu, gan par to lai visi būtu pārtikuši līdz nākamajam pavasarim, gan par to, lai visi priecīgi padarījuši un talkas mielastā un dančos ne tikai aizmirstu, bet arī pievarētu darba sūrumu.
      Viļānos bija sapulcējušās Rēzeknes rajona folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi (kopskaitā 11), kas gribētu redzēt sevi festivāla Baltica 2003 dalībnieku skaitā. Viņu padarīto lūkot bija sabraukuši rīdzinieki, festivāla Baltica 2003 rīkotāji un tradicionālās kultūras zinātāji - Anda Beitāne, Zaiga Sneibe, Liāna Ose, Aina Salmane, Jānis Rozenbergs, Ilze Ziņģīte un Māra Mellēna, kuri grib iepazīt folkloras draugu veikumu tradīciju pārmantošanā un apgūšanā, kā arī dalīties ar savām zināšanām, pieredzi, lai palīdzētu folkloras kopām un etnogrāfiskajiem ansambļiem pilnveidot savu tradīcijas apgūšanas un izrādīšanas prasmi.
      Jāatzīst, ka lūkotājus kopumā raksturo rūpes par tradicionālās kultūras mantojuma saglabāšanu, popularizēšanu un kontekstualizēšanu iespējami autentiskā formā mūsdienu kultūras kontekstā un neizmērojama labvēlība pret visiem tradicionālās kultūras kopējiem, tāpēc kritiskās piezīmes nav jāuztver kā personisks apvainojums, bet kā aicinājums līdzdarboties tradicionālās kultūras kopšanā, to sargājot no mūsdienu kultūras samākslotības, neīstuma un pseidovērtībām, kas katrā no mums atrod vietu sava visaptverošā rakstura un uzbāzības dēļ.
      Rēzeknes rajons šī gada festivāla kontekstā ir īpašs, jo festivāla noslēguma sarīkojums ir ieplānots 13. jūlijā Rēzeknē, tāpēc visi rajona ansambļi, atbilstoši savai varēšanai un iespējām, varētu būt līdzdalīgi gan festivāla sagatavošanā, gan norisē.
      Tagad par kopu priekšnesumiem, to raisītām pārdomām un aktuālām problēmām tradicionālās kultūras apgūšanas un praktizēšanas jomā.

      Bērnu un jauniešu folkloras kopa Biteites no Viļāniem (vadītāja Inga Stafecka), kura bērnu un jauniešu folkloras grupu kontekstā izceļas ar labām priekšdziedātājām, atzīstamu dziedātprasmi mazās grupās un labām muzicēšanas iemaņām, šoreiz iepazīstināja ar ganu ieražām un rotaļām, kā arī ar ganu dziesmām. Bērni darbojas brīvi, labi zina sava novada muzikālo folkloru un izceļas ar rotaļāšanās aizrautību kā arī ar individuāliem priekšnesumiem - Leilas Magomedovas, Zanes Stafeckas u.c dalībnieku dziedājumiem. Tā bija gadījies, ka kopā bija sanākuši ne tikai Viļānu puses gani, bet skanēja ganu dziesmas no plašākas apkārtnes, jo mūsdienu dzīves ritms cilvēku tik ļoti nepiesaista vietai kā tas bija pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā, tāpēc arī ganu un pavasara dziesmas skanēja ne tikai no Viļāniem, bet arī no Varakļāniem un Balvu puses, jo meiteņu vecāsmātes jaunībā dzīvojušas pārnovadā. Tāpat rotaļa Savas acis izraudāj' pazīstama visā Latvijā.

Fotoattēls
Rūta

      Rēzeknes pilsētas folkloras kopa Rūta ar vadītāju Sarmīti Opincāni bija sagatavojusi siena talkas norises ar dziedāšanu, mīklu minēšanu un asprātīgām sarunām. Dažas dziesmas tika pavadītas ar mutes ermoņikām (As naguoju lapnu pruotu), kā ritma instrumentus izmantojot kociņus un robdēli (Rikšiem laidu kumeliņu). Kā atzina pati vadītāja, instrumentu lietošanu noteikusi vēlēšanās priekšnesumu padarīt izteiksmīgāku un krāsaināku, bet dziļāka pamatojuma Rēzeknes puses tradīcijās tam nav.

Fotoattēls
Olūteņš

      Folkloras kopa Olūteņš no Feimaņiem, kuru vada Irēna Ivanova, bija izvēlējušies iepazīstināt skatītājus un klausītājus ar dažādām talkām latgaliešu sētā. Tur tika apdziedāta gan siena talka, gan kartupeļu talka, gan mežā braukšana, gan cūku bēres. Priekšnesuma ieguvums bija kartupeļu talkas stāsts par Donātu, kuram bija visādi gājis, jo apēsts bijis vairāk nekā tādam mazam cilvēkam klājas, savukārt stāstījums par cūku bērēm un mežā braukšanu jau likās tā kā par garu, un klausītāji to apliecināja ar paralēlu pievēršanos savām sarunām. Kopu raksturo ieintersētība savas puses folkloras mantojumā, bet priekšnesumā reizēm jūtama nedrošība, piemēram, Zīdi, zīdi, popuveite sauc divas sievas, tāpēc lai drošāk. Šķiet, ka Feimaņu tradīcijā agrāk šādu priekšdziedāšanas veidu nepazina.

      Rogovkas etnogrāfiskais ansamblis (vadītāja Anna Garanča) iepriecināja visus klātesošos ar skanējuma atbilstību tradicionālās dziedāšanas manierei. Var tikai apskaust 5 ansamblī darbojošos bērnus, kuriem ir iespēja apgūt tradicionālo dziedājumu darbojoties kopā ar šādi skanoša etnogrāfiskā ansambļa sievā un vīriem. Rogovkiešu priekšnesums bija veltīts ganu dziesmām, stāstiem un rotaļām . Rotaļa Zaļa zāle, zaļa zāle apakš manām kājām bija tik dabiskā un līdzi aicinošā ritmā, ka tā vien gribējās piedalīties. Tas arī viens no tradicionālās kultūras apguvēju un popularizētāju galvenajiem uzdevumiem - radīt vēlēšanos līdzdarboties gan izzinot, gan apgūstot, gan vienkārši piedaloties rotaļas norisē.

      Folkloras ansamblis Atauga (vadītāja Lidija Titova), kas apvieno rajona pensionētās skolotājas, lai vienotos dziedātpriekā un izbaudītu kopdziedāšanu, kopā būšanu un darbotiesprieku ir vērā ņemama Rēzeknes rajona kultūras parādība. Ansambļa skanējums gan tuvāks vokālā ansambļa dziedāšanas manierei nekā etnogrāfiskajam dziedāšanas stilam. Pašām dalībniecēm patīk tas, ko viņas dara un tas nav mazsvarīgi, taisnības labad gan jāatzīst, ka klausītājus un skatītājus priekšnesums sevišķi neaizrāva.

      Rikavas etnogrāfiskais ansamblis jau ilgus gadus kopj teatralizēta priekšnesuma tradīciju. Šogad ansambļa sagatavotā programma, kas ataino launagu pļavā un pāriešanu no vienas pļavas uz otru pļavu, izcēlās ar dialogu spraigumu par galveno varoni - paslinko puisi Jēkabu, kurš iemidzis pie siena kaudzes saulē, nokavējis ēdienreizi, bet tik un tā ir ne tikai apdziedāšanas vērts, bet aizķēris arī kādas meitas sirds stīgas. Priekšnesumam labs temps, spraigi dialoga teksti, kas izspēlēti bez liekiem pārspīlējumiem. Brīžiem bija grūti sadzirdēt un čiuļa ausij daža laba asprātība paskrēja garām neizbaudīta. Dziedājums izlīdzināts, bet aizraušanās ar dziesmas satura un rakstura izspēlēšanu nereti noved pie samākslotības.

      Folkloras kopa Viļuonīši ar vadītāju Ingu Stafecku bija sagatavojuši siena talkas norisi ar raksturīgām sarunām, dziedāšanu un dancošanu. Šajā priekšnesumā veiksmīgi izmantoti etnogrāfiskie priekšmeti - koka siena dakšas un grābekļi, kas iepazīstina skatītājus ar šo priekšmetu pielietojumu, bet netraucē kopas dalībniekiem darboties. Viļuonīšus raksturo atzīstama dejotprasme un dejas prieks, kā arī ieinteresētība tradicionālās dziedāšanas manieres padziļinātā apgūšanā. Tāpēc pieejamā metodiskā materiāla tautas balsu apgūšanā - Ziemeļlatgales mēslu talkas balsu iekļaušana programmā nav jāuzskata par neveiksmi, jo nav taču Viļānu puses balss, bet gan par veiksmīgu virzīšanos uz priekšu dziedātprasmes apgūšanā.

Fotoattēls
Kolnasāta

      Sakstagala Franča Trasūna muzeja folkloras kopa Kolnasāta kopā ar vadītāju Inesi Pāvuli iepriecināja visus klātesošos ar trim brīnišķīgām siena talkas dziesmām, nesamākslotu un pievilcīgu priekšnesumu, ļoti labu telpas izjūtu, iekārtojot talkas mielasta vietu turpat Viļānu kultūras nama zālē un ar savu darbošanos, dziedāšanu un rotaļām radīja ilūziju, ka visi esam nokļuvuši talkas mielastā. Kā jau katros godos pienāca laiks arī apdziedāšanai un tika jau arī Rīgas lūkotājiem stāsts par to kā "pīci čyuli mani vede mežeņā meizynuot". Tas viss labas gaumes un labas satikšanas robežās, pie tam ievērojot tādus apdziedāšanās tradīcijas smalkumus kā vaibstu nepakustēšanās un labvēlība pret apdziedamo.

      Bērzgales etnogrāfiskais ansamblis (vadītāja Bernadeta Opincāne) bija pievērsies talkas dažādām izpausmēm, izmantojot gan senāka slāņa muzikālo materiālu - talku balsus, gan ziņģes un jaunāka laika dziesmas, piemēram, Rikšiem laidu kumeliņu ar piedziedājumu "ok-tai-rīdi-rallalā"! Šoreiz etnogrāfiskais ansamblis dziedāšanas manierē bija tuvinājies vokālam ansamblim, bet pašam priekšnesumam bija ilustratīvisma un samākslotības iezīmes, piemēram, teksts "tolka nuoca sieteņā, auneņš brēce klieteņā" un auna brēcienu attēlojums, darbošanās ar sirpjiem un grābekļiem, dziedot Vysu dīnu Jumi dzynu. Kopumā etnogrāfisko ansambli raksturo ieinteresētība tradicionālās kultūras dažādu slāņu apguvē, bet varētu padomāt par stilistiski vienota priekšnesuma izveidi.

      Mākoņkalna folkloras ansamblis un vadītāja Ināra Smirnova bija izveidojuši dziesmu virkni par cilvēka dzīvi uz zemes no šūpuļa līdz kapam. Kopai ir neliela pieredze sadarbībā ar klausītājiem un skatītājiem, tāpēc priekšnesumā jūtama koncentrēšanās uz sevi, reizēm varbūt uz dziesmas saturu, bet nevis uz dziesmas aizvadīšanu līdz klausītājiem. Mākoņkalnā ir bagātas tautas tradīcijas, bet tuvākajā apkārtnē šī ir viena no retajām folkloras kopām, tāpēc jāvēl dalībniekiem un vadītājai pacietība, liela ieinteresētība un mīlestība savas puses muzikālā materiāla apguvē un tā popularizēšanā gan Latgalē, gan visā Latvijā.

      Makašānos mīt folkloras un dziedāšanas skolotāja Marija Andina, kuras mamma Anna Ivone ir viena no tradīcijas zinātājām, glabātājām un kuras dziesmas, tautas medicīnas gudrības kā arī baznīcas dziesmu repertuārs ir plaši dokumentēts gan Tautas mūzikas centra ierakstos, gan Etniskās kultūras centra videotēkā, gan Dzintara Liepiņa filmētajos baznīcas dziedājumos bēru un mirušo atceres gadījumā. Marija Andina vada Makašānu amatniecības skolas deju kopu Kūkleite, kuras repertuārā ir Marijas apdarinātas mammas mācītās dejas. Šis ir tas jocīgais gadījums, kad saglabātā tradīcija ir tik tuvu, ka tā bieži vien netiek pienācīgi novērtēta un pārņemta bez uzlabojumiem, tāpēc jaunieši nevis vienkārši dejo tautas dejas, bet kopā ar vadītāju veido īpašus pielāgojumus skatuvei, iestudējot uziešanu, noiešanu un dejas rakstu, tā samākslojot pašu dejas tradīciju, bet jāatzīst skolotājas veiksme jauniešu piesaistīšanā deju apguvei un viņas atzīstamās muzicēšanas iemaņas, pavadot tautasdejas.

      Ozolmuižas folkloras kopa, kuru arī vada Marija Andina, izveidojusies dažus mēnešus atpakaļ, tāpēc var tikai uzteikt cilvēku vēlēšanos nodarboties ar savas puses tradīciju iepazīšanu un izmantot viņiem pieejamos tradīciju zinātājus no pašu vidus, apgūstot paralēli dažas pamatlietas, kas jāzin katram tradicionālās kultūras kopējam - gan par goda tērpu valkāšanu un darināšanu, gan tautas deju dejošanu, gan skaņveidi, dziedot tautas balsus.

      Raksts: Māra Mellēna, 2003. gada 11. februārī
      Bildes: Māra Mellēna

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Dodies uz dančiem!