Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Folkloras festivāls "Baltica", Rīgā, Turaidā un Latgalē,
2003. gada 9.-13. jūlijā

Fotoattēls
Sīna tolka, Turaidā, 11. jūlijā

      Pirms Baltikas tiku plānojis rakstīt vairākas reportāžas no dažādiem Baltikas pasākumiem. Tomēr, atskatoties uz festivālu, sapratu, ka uztvēru to visu kopā, kā vienu dižpasākumu, un dalīšana atsevišķos koncertos būtu samākslota. Tā nu reportāžu cikla vietā ir sanācis viens lielāks apcerējums par festivālu kopumā. Protams, tā kā pasākumi pārklājās, tad neiznāca pabūt visos, tāpēc nebrīnieties, ka pieminēšu tikai redzētos.
      Baltika aizsākās ar Baltijas dienu, kurā uzstājās tikai Latvijas, Lietavas un Igaunijas ansambļi, bet tāļāki ārzemnieki vai nu vēl nebija atbraukuši, vai piedalījās kā skatītāji un līdzdancotāji. Alus dziesmu koncerts Lībiešu laukumā izcēlās kaut vai ar tematiku, dalībnieku cienāšanu ar alu un pa pusei latvisko, pa pusei latgalisko koncerta vadīšanu. Lielākā daļa ansambļu tiešām bija gatavojušies un dziedāja par alu, tomēr bija arī izņēmumi, piemēram, leišu Gastautas priekšnesums bija tāds pats, kā citos koncertos. Dziesma Es bij' alus dzērājiņa tika izpildīta vismaz piecas reizes; šādos gadījumos, kad dziesmu jau nodziedājis iepriekš uzstājies ansamblis, būtu vēlams mazliet mainīt savu programmu, dziesmu aizstājot ar citu vai vienkārši nedziedot. Salnavas etnogrāfiskā ansambļa priekšnesums iespiedās atmiņā gan ar veiksmīgo dziesmu izvēli, gan smuko, dabisko izpildījumu. Mazliet vēlāk sākās danču koncerts Doma laukumā, kurā liels skaits dalībnieku un arī daži skatītāji lustīgi dancoja līdzi spēlētājiem un priekšārādītājiem.
      Otrajā - Rīgas - dienā notika uzstāšanās Vecrīgas laukumos, gājiens pa Vecrīgu, koncerti 5 Vecrīgas koncertzālēs, kā arī dižkoncerti Lībiešu laukumā un Latviešu biedrības namā. No šīs dienas palikusi prātā līksmība, skaistie koncerti, gājiens kā jau gājiens, vispār - viss bija kā nākas, varbūt tāpēc arī sīkumi atmiņā neataust. Ak jā, pēc gājiena Doma laukumā notika atklāšanas koncerts, aizsākts ar ritmisku izkapšu trīšanu Pīgožņu Jāzepa virsvadībā, ar Skandiniekiem arķeoloģiskajos tērpos (esot tīši Baltikai pašuvuši), Saeimas priekšsēdes runu, visu ārzemju ansambļu uzstāšanos, bet diemžēl, dalībnieku pakāpenisku nozušanu: ja pirmie uzstājās pārpildītā laukumā, tad pēdējie - tikpat kā tukšā. Acīmredzot, citus gadus, plānojot dalībnieku barošanas laikus, šī problēma būtu jāņem vērā.

Fotoattēls
Senie ļaudis buras, Turaidā, 11. jūlijā

      Trešā diena norisa Siguldā un Turaidā. Agrā pēcpusdienā iesākusies ar ielu koncertiem Siguldā un fotoizstādes par Dainu kalnu un tanī dziedājušajiem, kalušajiem un rīkojušajiem atklāšanu, tā pārauga folkloras teātru priekšnesumos un siena talku rādījumos (tātad šāgada festivāla saukļa - "siens, piens, viens" - tiešākajos atainojumos) ar, kā jau tas nākas, ne vien dziesmām un pavalgu, bet arī zārdiem un dakšām (siens gan bijis atvests, nevis Dainu kalnā sapļauts). Vakarpusē sākās danču koncerts - tāda kā kopīga dižkoncerta vietas iesildīšana, kura, šķiet, atmaksājās: lielkoncertam sākoties, gan skatuvpļaviņa, gan skatītāju soli tik tiešām šķita "silti" esam. Dižkoncerta pirmajā daļā uz skatuves kopīgai svinīgai norisei, kas vainagojās ar ziedu ugunij, pulcējās visi Latvijas ansambļi, kuriem ir arķeoloģiskie lībiešu vai latgaļu tērpi. Nosacītā otrajā daļā uzstājās viesi, bet katru viesu ansambli "uzveda" kāds Latvijas ansamblis; te nu bija interesanti vērot, kāda nu kuram izdoma: daži vienkārši uzstājās, citi veda virtenē, citi griezās elkoņos, bet Vydsmuiža pat nodziedāja sveikšanas dziesmu poliski, iespējams - Latgales poļu dziesmu, jo Polijas ansamblis Sadečaņi to nezināja. Koncerta laikā iepriecināja pārdomāti sīkumi: meistarīgi sakrautais sārts, kurš, aizdedzināts no augšas, rāmi, bet pārliecinoši dega līdz pat koncerta beigām; skatuves aizmugurē pa kalna kori neuzkrītoši aizbraucošais siena pajūgs. Pēc koncerta norisa lustīgi danči, kurus, diemžēl, ap pusdiviem izdzenāja: skaņu veči esot ar mikriņu braukuši dejotājiem bezmaz vai virsū. Tomēr, ja neskaita šo trūkumu, tad Dainu kalna diena šķita veiksmīgākā un nozīmīgākā esam: varbūt tamdēļ, ka tā bija festivāla vidū, varbūt - vislielākā sabraukušo dalībnieku skaita dēļ (bija tādi lauku ansambļi, ka uz visām dienām netika), varbūt - skaistās vietas, varbūt - labi izdevušamies koncerta dēļ.
      Ceturtajā - novadu - dienā ansambļi tika sadalīti pa Preiļu, Rēzeknes, Ludzas un Krāslavas rajonu pagastiem, un tad jau kā nu kuram gāja - citi dabūja mājas alu dzert, citi - pirtī nopērties, citi - līdz rītam izdancoties. Protams, lauku ļaudis, un it īpaši Latgalē, ir ļoti viesmīlīgi, un šādi koncerti viņiem ir liels notikums, tāpēc visi bija gatavojušies godam.
      Piektā bija noslēguma diena, un tā šoreiz notika Rēzeknē (acīmredzot, finansiālu apsvērumu dēļ pēdējā laikā gan Baltiku, gan Sudmaliņu noslēgumus rīko citās - pietiekami lielās, tātad maksātspējīgās - Latvijas pilsētās). Aizsākusies jau no rīta ar ielu koncertiem, ārzemnieku meistardarbnīcu (tiesa gan, muzeja bēniņos ir tādam elpotāju skaitam neatbilstoša vēdināšana, bez tam īstu meistardabnīcas vadīšanu bija sagatavojuši tikai ukraiņi), tā turpinājās ar viesu koncertu pie Māras pieminekļa un deju koncertu klubā, līdz pārauga noslēguma koncertā parka estrādē. Uz koncertu ar helikopteri bija ieradusies Valsts prezidente, viņu, protams, sagaidīja un Rēzeknē pavadīja domes priekšsēdis Začests. Vai dēļ augstajiem viesiem, vai dēļ pēdējās dienas noguruma, koncerts, lai arī rūpīgi izplānots, tomēr sanācā nedaudz nervozs un saraustīts. Pēc koncerta bija danči, un, kaut šoreiz neviens projām nedzina, tomēr, tālā ceļa un pirmdienas darbu mudināti, ļaudis izplēnēja; līdz pusdiviem dejojam bija palikuši tikai daži vietējie ballētiesgribētāji, kā arī atsevišķi ārzemju ansambļi (somi un Anglijas Dūdalnieki), kam, acīmredzot, nebija kurp steigties.

Fotoattēls
Setu vīri, Turaidā, 11. jūlijā

      Ārzemju ansambļi šoreiz bija interesanti: ļoti spēcīgs armēņu deju kolektīvs, labs poļu divu sastāvu (vidējā paaudze un jaunieši) deju kolektīvs, somu dejotāji, itāļu gāršu pūtēju orķestris (kas šo rindu autoram neizprotamu iemeslu dēļ visos koncertos izpelnījās stāvu publikas sajūsmu), ākstīgi angļu dancotājvīri, norvēģu jaunieši, setu dziesmas dziedoši tērbatnieki, igauņu jaunatnes apvienotā brigāde, Latvijā jau labi zināmā Luņu Arūna leišu kapela Duja, krievu meitenītes no Pēterpils kondženes (dziedāja labi, tomēr mūsu pašu Ēlijas piektdienu nepāršpļāva), spēcīga un visās jomās - dziesmās, dančos, spēlēšanā - varoša ukraiņu ansambļu trīsvienība, un visbeidzot - aizjūras latviešu ansambļi: Teiksma no ASV un Dūdalnieki no Anglijas. Diemžēl (varbūt - likumsakarīgi?) mazo, izmirstošo tautiņu ansambļi bija folkloras festivālam neatbilstoši. Navahietes brīžam dziedāja angliski ("far away") un uzskatāmi parādīja, ka praktiska indiāniete spēj pašūt tautas tērpu no jebkuras tās rīcībā nonākušas lupatas, tai skaitā arī no Amerikas Savienoto Valstu karoga vai puķainas sintētikas. Tomēr tās, spriežot pēc rases, vismaz bija īstas, atšķirībā no "ainiem", kuri sarunājās japāniski un bija tērpušies japāņu kimono. Radās iespaids, ka ainu ansamblī pārsvarā ir japāņu tantiņas, kurām nav īsti ko darīt un kuras nolēmušas tādā vīzē pavizināties pa pasauli.
      Un nobeigumā - dažas pārdomas. Kā koncertu kopums, respektīvi, tā Baltika, kas domāta skatītājiem (un dalībniekiem skatītāju lomā), festivāls izdevās ļoti labs. Tanī pat laikā pilnīgi nebija domāts par dalībnieku savstarpēju kontaktēšanos un pieredzes apmaiņu: visi dzīvoja dažādās vietās un brauca dažādus ceļus, un, pats trakākais, atšķirībā no citiem gadiem, nebija vietas, kur naktīs pulcēties, lai sadancotos un sadziedātos! Daudziem jo daudziem taču labākās Baltikas atmiņas saistās taisni ar šo, neformālo pusi: ar sadancošanām pie Politehniskā institūta kojām, ar "Saietu namiem" Mazajā ģildē. Nerunājot par to, ka taisni ar šo ārpuskoncertu dzīvi mūsu Baltika vienmēr ir pozitīvi atšķīrusies no ārzemju festivāliem. Protams, festivālam pārceļojot no Rīgas uz Latgali, tāds nams vienuviet nav uztaisāms, tomēr tik izteiktu dalībnieku savstarpējas sadarbošanās ignorēšanu reti kurš bija gaidījis.
      Vēl gribētos atzīmēt veiksmīgo Baltikas noformējumu: simboliskie koka grābekļi ne tikai daiļoja apkārtni, bet arī veiksmīgi pildīja festivāla popularizēšanas uzdevumu - tie tika no ļaudīm pamanīti un "apdziedāti" pat republikas mēroga presē.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 18. jūlijā
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Kapela spēlē ballēs, kāzās un citos godos!