Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

II Mūsdienu tautas mūzikas festivāls "Vendene",
Cēsīs, 2003. gada 19. jūlijā

      Sestdienā, 19. jūlijā Cēsīs notika II Mūsdienu tautas mūzikas festivāls Vendene. Koncertu iesāka Rekavas folkloras kopa Dzintars, tomēr, diemžēl, šo rindu autors viņu uzstāšanos nokavēja.

Fotoattēls
Auli

      Otrie uzstājās Auļi (acīmredzot, nosaukums ņemts no Auļukalna) - jauns, līdz šim neredzēts ansamblis, kura sastāvā bija seši dūdenieki un trīs bundzenieki - Dūdinieku, Auru, Visu vēju, igauņu kopas Sinimanisele dalībnieki, kā arī vēl pāris šobrīd nekur citur nespēlējošu. Brīžam tika izmantotas arī citas muzīkas, piem., vargāns un grabulis. Skanēja braši, pat ļoti, un nav jau nekāds brīnums - tādā sastāvā cits nekas neatliek, kā nodarboties ar jumtu cilāšanu.

Fotoattēls
Ceiruleits

      Trešie bija Līvānu folkloras kopa Ceiruleits. Šeit arī bija zināma mīkla - ko gan Ceiruleits, līdz šim pazīstams ar savām folkloras programmām, būs sagatavojis postfolkloras festivālam? Pārsteigumi neizpalika: pirmkārt, dalībnieki bija "netērpos", respektīvi, tautastērpu vietā bija uzvilkuši gaišas mūsdienu drēbes; otrkārt, arī pati mūzika bija festivāla nosaukumam atbilstoša - varētu teikt, dažādu žanru eksperimentāla postfolklora: gan izteikti "iļģismi" (piem., tādas raksturīgas lietas kā īriski vijoles soliņi un akuča raustīšana uz vieglo takts daļu), gan lauku kapelas stilā izpildīta polka ar mūsdienīgi sistu bungu komplektu un basģitāru, gan nēģeriska daudzbalsība bez pavadījuma. Skaidrs ir viens, ka nobīde uz postfolkloru notikusi ansambļa dalībnieku jauniešu vecuma sasniegšanas rezultātā, kad ir vēlēšanās būt modīgiem un pašizpausties savādāk, nekā mācījuši vecāki. Bez tam, vadītājas Annas Kārkles meita Kristīne mācoties vijoļspēli Rīgas kondženē, un jauniegūtās profesionālās iemaņas gribas kaut kur likt lietā. Katrā ziņā, šobrīd postfolkloras lauciņā ansamblis ir iesācējs, Kristīne meklē un vēl nav atradusi, tāpēc priekšnesums, lai arī interesants, atstāja jēluma iespaidu.

Fotoattēls
Ze Laika pareģotāji

      Ze Laika pareģotāji no Krāslavas (kā jau lasītājs, droši vien, ir nopratis, "ze" esot angļu "the" Krāslavas izrunā) ir jau agrāk dzirdētā tā paša vadītāja Aleksandra Maijera ansambļa Oroboro paplašinājies variants. Kā atzina pats Aleksandrs, viņi koncerta "stilā īsti neiederoties", un zināmā mērā tā ir taisnība - ansamblis spēlē autordziesmas, nevis tautasdziesmu apdares, tiesa - izmantojot visādas muzīkas, tai skaitā tautas, piem., dažādas stabules, grabuļus u.tml. Tāpēc dziesmas jeb, pareizāk sakot, spēles tomēr izklausās pēc t.s. pasaules mūzikas. Bez tam, kas tā tāda ir tā "mūsdienu tautas mūzikas" - vai mūsdienota agrāku laiku tautas mūzika vai tas, ko mūsdienās spēlē tauta (respektīvi, populārākais sastāvs: sintezators), vai vēl kas cits, to laikam nezina pat visuvarenais Dievs, par festivāla rīkotājiem nemaz nerunājot. Jebkurā gadījumā, Aleksandrs ir ārkārtīgi apdāvināts visādu jocīgu muzīku izgatavotājs un spēlētājs, no tiem ļaudīm, kas no jebkuras caurules var dabūt ārā daiļas skaņas. Pārējie vīri (Havajas ģitāra, elektriskās ģitāra un basģitāra, daudzbungas) eksotiskajiem skaņu rīkiem rada mūsdienīgu pavadījumu, ietērpj pierastā čaulā. Pēdējā dziesma tika arī dziedāta, bet, diemžēl, angliski, tāpēc atstāja prastuma iespaidu; vācu vai latgaliešu teksts būtu bijis daudz atbilstošāks (Aleksandrs ir Latgales vācietis).

Fotoattēls
Visi vēji

      Nākamie bija nu jau zināmie Visi vēji (kā veiksmīgi pajokoja pasākuma vadītājs Valdis Muktupāvels: "Visi vēji ir laikam jau atpūtušies ... uz šejieni, šajā virzienā."). Ansamblī dzied un spēlē līdzīga vecuma jaunieši kā Ceiruleitī (ir pat viens bijušais Ceiruleiša dalībnieks), acīmredzot, tāpēc arī muzikālās tendences ir līdzīgas - "iļģiskas" (šķiet, tās nāk no vadītājas Ievas Mūrnieces puses) un "folkiskas" (tās, savukārt, ievelk kopas dalībnieki-ģitāristi). Ir arī jūtamas koriskas tautasdziesmu apdarināšanas tradīcijas, piem., meldijas dūkšana vai dziedāšana uz "na-na". Tomēr Visi vēji postfolkloras lauciņā darbojas jau pāris gadus, tāpēc viņi muzikālā ziņā ir daudz nobriedušāki, labāk "nogatavojušies" nekā Ceiruleits, kaut arī brīžam ieskanējās pa kādai šķībai notij. Bija patīkami kopu redzēt jaunos tērpos - līdz šim viņi savu izskatu īsti nebija atraduši, svārstījās starp tautastērpiem un civildrēbēm, bet nu ir pašuvuši muzikālajam izpildījumam atbilstošus skatuves tērpus. Izvietojums uz skatuves ir zīmīgs un par kopas iekšējām attiecībām liecinošs - ansambļa vadītāja grozās pa skatuves vidu, kamēr pārējās meitenes ir nosēdinātas (protams, tam ir formāls izskaidrojums, piemēram, vienā no piecām dziesmām jāspēlē ģitāra; tas nekas, ka pārējās četrās ir tikai jādzied) un puiši salikti pa malām vai aizmugurē. Vēl jāatzīmē, ka šoreiz spēlēja veseli divi bundzenieki - no zaldātiem uz īsu brīdi izlaistais pamatbundzenieks Indrēvicu Kaspars un viņa viesaizvietotājs, Auru un Iļģu bundzenieks Čavartu Mikus.

Fotoattēls
Veronika Paviloņiene un Pēteris Višņausks

      Nu sākās festivāla starptautiskā daļa: leiši gan bija tikai divi, bet toties kādi! Veronika Paviļoniene, dzūkiete pēc izcelsmes, Lietavā esot kļuvusi par tādu kā tautasdziesmas simbolu - ar tām un arī ar pasakām viņa uzstājoties plašsaziņas līdzekļos, un viņu visi pazīstot un saucot vienkārši un mīļi - par Veroniku. Pēteris Višņausks, savukārt, esot prasmīgākais un pazīstamākais leišu saksofonists. Ko tik viņi nedarīja! Dziedāja un spēlēja atsevišķi, šī dziedāja, šis spēlēja līdzi, šī stāstīja pasaku, šis purkšķināja, klakšķināja, dūca un rūca, abi dziedspēlēja sutartīnes (saksofons - otras dziedātājas vietā), ākstījās ("Kalba Lietuvos radijas" u.tml.). Un pats jaukākais - runāja leitiski, un visi saprata. Viss ko viņi darīja, bija patiesi augstā, varētu teikt - profesionālā līmenī.

Fotoattēls
Muktukokles

      Par lielu izbrīnu, ansamblī Muktukokles bija tikai viens "Mukts" un tikai vienas kokles. Toties bija veseli trīs rīdzenieki indiskās drānās un ar indiešu muzīkām - Sergejs Ancupovs ar sārodu (ģitārveidīgs stīgu rīks ar metālisku pirkstu laipu bez šķērslīstēm), Vladimirs Jerušonoks ar tablu (bungu pāri, kurām ādas vidū ir pielīmētas metāla pulvera kārtiņas) un Ludmila Žurkova ar tampuru (klusa sieviešu stīgu muzīka). Jāteic, bija tā jocīgi dzirdēt, kā Valdis Muktupāvels, ansambli piesakot, stāsta par sevi trešajā personā, pie tam diezgan pretenciozām frāzēm, piemēram, "skolotājs viņam bija pats Dievs, jo kokles viņam sāka skanēt pašas". Bet tas nu tā - galvenais ir mūzika. Jāatzīst, kokles ar sārodu skan kopā gaužām smuki. Tika spēlēts dažādās kombinācijās: visi kopā, sanza (nēģeru mēlīšraustāms skaņu rīks) ar tablu, kokles vien, sārods ar tablu, un beigās kopīgai saspēlei tika pieacināts arī Višņausku Pēteris, kurš vēlreiz uzskatāmi parādīja savu kvalifikāciju, ļoti skaisti iekļaudamies austrumu meldijā. Īpaši patīkami bija vērot sāroda un tablas saspēlēšanos - reti gadās redzēt tik atraisītu, labsirdīgu sasmaidīšanos un kopīgu priecāšanos par saspēli.

Fotoattēls
Tigulis un biedri

      Netikušās Ozoliņu Birutas vietā pēdējā brīdī bija sarunāts Raimonds Tigulis (sintezators) ar biedriem Andreju (ģitāra) un Kasparu (daudzbungas). Grūti saprast, kāds sakars ar festivāla tematiku bija viņu spēlētajam; ja nu vienīgi tāds, ka viņu spēlētā mūzika arī skan pietiekoši jocīgi un nepierasti.

Fotoattēls
Kalajeņģis

      Koncertu ar stundu garu uzvedumu (citiem bija ap 30 minūtēm) noslēdza lībiešu dziesmu ansamblis Kalajeņģis Julgī Staltes vadībā. Kolektīvs radīja kopā dziedošu draugu un paziņu klubiņa iespaidu: par to liecināja gan omulīgā sasēšanās "pilnā rindā" skatuves priekšā, gan treju ģitāru muzikālā dublēšanās, gan kaimiņzemju draugu uzstāšanās pa starpām (Igaunijas zviedrietes Sofijas pīvoļspēle un dziedāšana, kā arī leiša Viļus, tā paša, kurš reizēm spēlē Vecrīgas ielās, vienlaicīgā pūšana divi stabulēs). Bez ģitārām un vijolēm tika spēlēts arī akucis (Poņu Zinta), šoreiz gan vairāk kā bases aizvietotājs, kā arī sistas bungas (Staltu Dāvis). Kopa dziedāja gan Skandinieku repertuārā izsenis esošo lībiešu "klasiku", gan Julgī sacerētas jaundziesmas ar lībiešu dzejnieku vārdiem. Labi izklausījās Julgī divbalsīgā sadziedāšanās ar Bērziņu Mariju. Arī runāšana Julgī vedās labi, bet Maružai gan regulāri izdevās aizmuldēties sākotnēji neplānotā virzienā. Tad "dziesmu kuģis peldēja tālāk un atvadījās no dzimtās jūrmalas". Uz kuģa klāja, t.i., skatuves, pamazām uznāca pulciņš senlaicīgu karavīru (ansambļu Vilkači un Trejasmens dalībnieku). Pēc Julgī pārspīlēti patētiskajiem un arī nepārāk loģiskajiem vārdiem "Ja būs trīs muzikanti - prieka sagādātāji, trīs bundzinieki - sargātāji, trīs zvejnieki - maizes gādātāji, tad pastāvēs mūsu tautas mūžīgi!" no skatuves kreisās malas uzbruka krustneši. Neticami, bet vētrainās, skaisti notēlotās kaujas iznākumā visi krustneši bija apkauti, bet visi bāliņi - dzīvi. Ar jaunu dziesmu vācu veļi cēlās kājās, un visi kaujas dalībnieki devās riņķiskā miera dejā, pamazām metot kaudzē ieročus, bruņas un citus metāllūžņus. Mūzika mijās un mierīgā deja pārauga sparīgā un mežonīgā lekšanā, iesaistot arī skatītājus (Julgī: "Kad cēlušies augšām kritušie vīri, tad jāceļas arī pārējiem, jo iestājas līvu (lībiešu - aut. piez.) nirvana.").
      Pēc koncerta sākās sadancošana Rīgas Danču kluba vadībā, kas ilga līdz pat trijiem rītā.
      Neizprotama bija pasākuma rīkotāju nospraustā neatbilstoši augstā ieejas maksa - Ls 3,- uz visu pasākumu vai Ls 2,- tikai uz dančiem. Šķiet, tas bija par iemeslu retajām skatītāju rindām (pie tam to lielākā daļa šķita esam dalībnieki). Iespējams, rīkotājiem galvu sagrozīja labais apmeklējums pērn, bet toreiz festivāls bija apvienots ar tautasdeju festivāla Sudmaliņas koncertu, kas gan dalībnieku, gan apmeklētāju skaitu daudzkāršoja.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 22. jūlijā
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



"Pāri jumtam" - tautas deju mūzika blīvplatēs un kasetēs!