Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

"Cielavas" 15 gadu svinības,
Salacgrīvā, 2003. gada 11. oktobrī

      Rudenīgi lietainā sestdienas vakarā Salacgrīvas Kultūras nama varenā zāle bija pilna ļaužu - netrūka nedz salacgrīviešu, nedz tāļāku viesu. Un, neskatoties uz to, ka zālē bija auksts (kādreizējo padomju laiku godību Salacgrīva spēj uzturēt tikai ar Dievu uz pusēm), gaisotne bija silta un jauka.

Fotoattēls
Cielava dzied

      Kā jau tas ierasts, pasākuma pirmajā daļā gaviļnieki sniedza pilnu koncertu, parādot, šķiet, visas savas radošās izpausmes. Galvenā no tām, protams, ir dziedāšana - ansamblis dzied skaisti un spēcīgi. Dziedātas tika dažāda satura dziesmas, gan priecīgas, gan bēdīgas, gan tautasdziesmas, gan ziņģes.

Fotoattēls
Koklētājas

      Ansamblī diezgan attīstīta ir arī muzicēšana. Iesākumā tika parādīta kokļu spēle. Abas spēlētājas koklēja labi, vienīgi žēl, ka kokles neskanēja kopā.

Fotoattēls
Cielaviņa

      Jau gadu Cielavas paspārnē darbojas bērnu ansamblis Cielaviņa, kurš arī parādīja, ko šinī laikā iemācījies. Bērniem dziedot kopā, skaņa bija nebaudāma, radās iespaids, ka katrs dzied savā augstumā un savā meldijā. Tomēr kopas mazākās dalībnieces solo dziesmas skanējumam nebija ne vainas, ja neņem vērā dziedātājas dabisko kautrību un izbīli.
      Ar ziņģi Es biju mātei vienīga meita Cielava atkal pārņēma koncerta kamola šķetināšanu savā ziņā. Dziesmā Pie alus galda sēdēja daudz jūras braucēju iespēja izrādīties ar garu solo dziedājumu bija kopas vienīgajam vīram Imantam.

Fotoattēls
Lai tā zāle rūc!

      Kopa spēlē ne vien kokles, bet arī kapelas sastāvā: vijoli, hromku, bungas, kā arī ģīgu bases vietā. Spēlē skanīgi un lustīgi, pie tam ievērības cienīga lieta ir tas, ka kopas dalībnieces muzīkas apguvušas pašmācības ceļā un neba jaunākajos savas dzīves gados. Nospēlēti tika vairāki danči, un skatītāji nebija ilgi mudināmi tos uzdancot. Viens dancis bija aizkustinošs atkārtotas folklorizēšanās paraugs - tas tika nosaukts par Līvānu susekli, melodija bija no Atašienes susekļa, bet dejas solis - no Viļānu susekļa.
      Koncerts tika pabeigts ar veltījumu kopas pirmajai vadītājai Rasmiņai (Rasmai Balodei) - dziesmu Es čigāna meita biju, kā arī piejūriešu ziedu savai barotājai - tautasdziesmu Jūriņ prasa smalku tīklu, kurā gan ieskanējās no koriskām apdarēm lienētas otrās balsis.

Fotoattēls
Krauklēnieši

      Nu pienāca laiks pasākuma otrajai daļai - gaviļnieku cildināšanai no viesu puses. Sveikt ansambli bija ieradušies gan bijušie dalībnieki un vadītājas, gan Salacgrīvas domes amatpersonas (tai skaitā pats priekšsēdētājs ar ģimeni) un pārējo pašdarbības kolektīvu pārstāvji (īpaši izcēlās zēnu vokālais ansamblis, kurš skaisti, tīri un enerģiski nodziedāja tautasdziesmu popūri ar apdziedāšanās garā sacerētiem vārdiem), gan folkloras kopas no citiem Latvijas miestiem un ciemiem (Krauklēnieši, Limbažu Kāsis, Slampes Pūrs, Viļakas Abrenīte, Valmieras Rota, Ogres Artava, Rīgas Laiva, Jaunlaicene, Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis un Maskačkas spēlmaņi).

Fotoattēls
Laiva

      Gandrīz visi sveicēji kaut ko dziedāja, protams, liela daļa Cielavu drusku apdziedāja, visi - apdāvināja (puķēm, kliņģeriem, butelēm un citām ēdamām un neēdamām lietām), runas bija jaukas un sirsnīgas. Tā, piemēram, Ābeļu Anda izstāstīja, kā mācījusi Cielavas vadītājai Menniku Zentai kokļu spēli, un kas tik šinī sakarā neesot atgadījies: vienu reizi vajadzējis noskaņot kokli, un Zenta šai zvanījuse un pa drāti skaņojušās - Zenta strinkšķina, bet Anda saka augstāk vai zemāk; te istabā trokšņodams ienācis Zentas vīrs, uz ko Zenta tam aizrādījusi: "Aivar, klusu, man jāskaņo kokle ar Rīgu!". Vispār, Zentas darbība ir spilgts apliecinājums tam, ka pat bez iepriekšējas sagatavotības, ar vēlēšanos un darbu vien, var sasniegt ļoti daudz: gan iegūt zināšanas par tautas kultūru, gan apgūt organizēšanas iemaņas, gan iemācīties kokļu un vijoles spēli. Zentu slavēja daudzi, un mēs viņiem ar prieku pievienojamies.

Fotoattēls
Jaunlaicene

      Trešajā - saviesīgajā daļā, saimenieki bija uzklājuši varenu galdu. Kopīgi tika ēsts, dzerts, dziedāts un dancots līdz pat pusnaktij.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2003. gada 22. oktobrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Dodies uz dančiem!