Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Bedību dziesmu koncerts "Tec, pelīte, caur zemīti",
Rīgā, 2003. gada 1. novembrī

Fotoattēls
Cielava dzied

      Koncerts notika Latviešu biedrības Līgo zālē, kas, manuprāt, ir diezgan mājīga un skanīga vieta. Teju visas vietas zālītē ir aizņemtas, un, kā teica koncerta vadītāja Ieva Bērziņa: "Prieks, ka savējo izrādījies tik daudz", jo pasākums netika plaši reklamēts.
      Koncerts veidots kā kopīgs priekšnesums, kur visas grupas atrodas skatītāju priekšā un pēc rūpīgi sastādītas programmas ik pa laikam iesāk savu dziesmu vai rotaļnumuru. Kā pienākas tādos koncertos, gan sākumā, gan beigās ir pa vienai kopdziesmai, kam kā uzvijas vēl beigās tiek visiem labi zināma un arī ar skatītājiem kopā dziedama dziesma. Atmosfēra koncertā ir nepiespiesta, tas nav neparasti folkloras koncertos, un ne reizi vien dziedātājiem izdodas saplūdināt koncertnumurus tā, lai tie rāmi ieplūstu viens otrā.
      Vēl, runājot par noskaņu, - ļoti glezni starp dziedātājiem izskatās divas Zvīgznas meitenes, kas, atšķirībā no citiem saviem draugiem, nestāv, bet sēž gandrīz nemainīgā pozā uz grīdas aiz sveču jūras.

Fotoattēls
Cielava spēlē

      Kaut arī koncerts bija veidots kā kopīgs priekšnesums, tomēr gribētu kādu vārdu pateikt par katru kopu atsevišķi. Cielavas no Salacgrīvas pārstāvēja pusducis sievu, no kurām puse dzied aizrautīgi, ar nelielu teatrālisma devu, pārējās nemanāmākas. Spilgtākais un interesantākais viņu priekšnesums, manuprāt, bija instrumentālais Mana balta māmuliņa, ko divas sievas izpildīja uz izcili skanīgas ģīgas ar trim stīgām un stabulītes. Šādu interesantumu man koncertā prasījās vairāk. Cielavas devums būtu vēl tīkamāks, ja brīžiem neaizķertos vārdi un arī instrumentālais gabaliņš vietām nemisētos.

Fotoattēls
Zvīgzna

      Zvīgzna - jauna jauniešu kopa - atstāja ļoti vienota un saskanīga ansambļa iespaidu. Visvairāk no visām viņu dziesmām man sirdī iekrita latgaliski un divbalsīgi dziedātā Nadūd, Dīvsi, jaunai mierti. Tomēr tas, kas, manuprāt, pietrūkst Zvīgznai, ir - tradicionalitāte. Vienam no puišiem ir ļoti skaista, kopta balss, tomēr dziedāšanas stils vairāk sliecas uz klasisko manieri. Citas, manis neminētās dziesmas, viņi, manuprāt, nodziedāja diezgan skolnieciski un pareizi, bez īstās garšas.
      Interesantas un man agrāk neredzētas bija rotaļas, ko Zvīgzna izpildīja kopā ar saviem draugiem no Maskačkas spēlmaņiem - Mērdenis un Zvejnieka amats. Pēdējā sevišķi interesanti bija vārdi, man prātā iesēdās fragmentiņš "tinam mēs tās makšķeres". Sevišķi izjusts Mērdenī bija Ansis Bērziņš, bet pie tā jau ir pierasts: ja Ansis dzied, tad no sirds, ja danco vai griežas elkoņos - tad tā ka putekļi ceļas, ja raud - tad pie zemes krizdams.

Fotoattēls
Maskačkas spēlmaņi

      Nu tad pie Maskačkas spēlmaņiem. Kopā viņi bija pieci, bet faktiski jūtami bija jau pieminētie Ieva, Ansis un vēl Zane ar savu plašo un skaņo balsi. Ja Zvīgzna ir viens veselums, tad te ir trīs atsevišķas personības, trīs atsevišķas balsis un tas nedaudz traucē. Man Maskačkas spēlmaņu izpildījumā prasījās pēc ne tikai mazdzirdētu dziesmu atrādīšanas, bet arī kāda interesanta muzikāla priekšnesuma, vēl jo vairāk tāpēc, ka zinu, uz ko viņi ir spējīgi. Jā, arī šīs bedību un veļu noskaņas ietvaros.

Fotoattēls
Laiva

      Man ausij un sirdij tīkamākā bija Laiva - koklītes, dažādi dzindzoši, landzoši skaņu rīki, bērnu balsis, kopumā ļoti piepildīts, resns skanējums. Laivai ir labi saucēji puiši (sevišķi dziesmā Baltus zirgus nejūdzati), laba saucēja meitene dziesmā Kādu godu mēs turam, smukas apdarītes dziesmām, tomēr neko lieki nesarežģījot un nesamākslojot. Kas vienīgais atsevišķās dziesmās leca ārā - kopas vadītājas Andas skanīgā balss, kas pārmāca daudzos citus dziedātājus.
      Ļoti skaists bija koncerta noslēgums ar kopīgi dziedāto Burbuļaina upe teka, tiešām aizkustinoši.
      Ja kopumā koncerts raisīja pozitīvas emocijas, tad tomēr tas mani vedināja uz pārdomām vispār par šāda veida koncertu norisi. Man kā skatītājai, šķiet, interesantāka būtu uzveduma forma, jo daudzas no dzirdētajām bija bedību dziesmas, kas iet kopā ar noteiktu norisi. Ja ne bedības, bet vakarēšana ar veļu dziesmām, tad nenorobežojoties - te mēs izpildītāji, tur jūs - skatītāji, bet saplūstot visiem vienā veselumā.

      Raksts: Kristīne Karele, 2003. gada 4. novembrī
      Bildes: Kristīne Karele

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Kapela spēlē ballēs, kāzās un citos godos!