Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Ziemas saulgriežu koncerts "Zīmassvātki - svāta dīna",
Rīgā, 2003. gada 13. decembrī

      Vai kādam 13. decembra pelēkā, vienmuļā un saltā pēcpusdienā domu riksis piestāja pie norādes 'Ziemassvētki'? Droši vien tas gadījās tikai tiem, kas bija nobrieduši klausīties ziemas saulgriežu dziesmas Ave Sol koncertzālē. Savu saulgriežu jūtoņu sanākušajiem rādīja folkloras kopas Baļķi, Ilža un Zvīgzna. Koncerts bija iecerēts divās daļās. Pirmajā daļā dziesmas un rotaļas, otrajā - danči. Pirms otrās - sirsnīga "ēdamā pauze". Koncerta rīkotāji pārsteidza ar savu pasākuma koncepciju - visas trīs kopas vienlaikus atradās uz skatuves un savu "sakāmo" vēstīja pārmaiņus. Tas radīja vienotu priekšnesumu un kopīgu svētku sajūtu.
      Ievadvārdu vietā Ieva Bērziņa (Zvīgznas vadītāja) izstāstīja teiku par Sauli un Mēnesi.

Fotoattēls
Baļķiem piebalso arī pārējie koncerta dalībnieki

      Pirmo dziesmu dziedāja Liepājas kopa Baļķi, radot skanīgas, viens otru jūtošas grupas iespaidu. Īpaši priecēja tas, ka grupa, nostājoties vienā rindā, nesamulsa un "nepazaudējās", bet lieliski juta viens otru.
      Jāsaka, ka dziesmā Ai, bagāti Ziemassvētki teikšanu (jeb saukšanu) aizvietoja tādi dīvaini punktējumi, kāpēc tā? Vēl šķita dīvaina kopas pārspīlētā šņāceņu artikulācija (ko tautas valodā dēvē par svepstēšanu). Vai tas norāda uz to, ka grupai ir tuva, teiksim, Autobuss Debesīs vokālista estētika, vai vienkārši dažiem dziedātājiem ir runas defekti? Ja tā ir tikai maniere, tad tā ir tuvāka popmūzikai un nav īpaši raksturīga tradicionālajai dziedāšanai, ja tas ir runas defekts, tad gribu atvainoties.
      Arī Baļķu dziedātās piebalsis nav veidotas tradīcijā, taču šeit ir jūtama dziļa pietāte un neveidojas priekšstats par pašmērķīgu, skanisku huligānismu. Zināms gospelisks "piesitiens" šķita pat uzmundrinošs. Bieži Baļķu aranžētās piebalsis tika pakāpeniski "pieaudzētas", tā veidojot uzskatāmu dinamiku. Iepriecina tas, ka kopas dziedāšana nav vāvulīga, taču dinamikas un ritmiskuma uzstādījumi vietām tika risināti visai trafareti, piemēram, teatrāli skaldot tekstu, veidojās visai stereotipisks plakanums, nevis dinamisms.
      Ziemas saulgriežu koncertā Baļķi bija tie, kuri vislabāk izprata koncerta un skatuves nosacījumus. Sejas bija dzīvas un možas ne tikai pašiem dziedot, bet arī citus klausoties.

Fotoattēls
Ilža dzied

      Ciblas folkloras kopas Ilža sastāvs kļuvis jūtami kuplāks (arī Folkloras serverī atrodamā anotācija vēsta mazliet citus lielumus). Sievu balsīm nu ir piepulcējušies arī puišu zemie reģistri, tas, protams, dod kuplāku un krāsaināku skanējumu. Ilža prasmīgi spēlē kapelas stila skaņurīkus, un pati muzicēšana ir atraisīta un daudzkrāsaina. Domāju, ka vēl košāk būtu, ja akordeonu nomainītu kāds tradicionālāks plēšainis un blokflautu - stabule, bet šie jautājumi, protams, ir pašas kopas kompetencē un, pieļauju, ka bez īpaša finansiāla atbalsta ir gandrīz neiespējami iegūt īpašumā labus skaņurīkus. Ilža ir kopa, kas piederīga spēcīgāko Latgales folkloras kopu saimei, arī tās uzstāšanās maniere ir tipiska - pārliecinoša, droša, ne šķelmīga, varbūt nedaudz teatrāla (rotaļu dialogi ļauj izvērsties).
      Šajā koncertā kopa bija neveiksmīgi nostājusies, daļa dziedātāju stāvēja pret publiku sānskatā un diemžēl arī balsis skanēja nevis uz zāli un klausītāju, bet gan aizskanēja tam paralēli. Rezultātā, vienlaicīgi spēlējot un dziedot, skaņurīki brīžiem dominēja pār balsīm.

Fotoattēls
Ilža spēlē

      Visiem reizē uzsākot dziesmu, ir vajadzīgs vienots sākumtonis. Ko darīt, lai toņa uzdošana nepārvērstos par dziesmas būtisko punktu, uz kuru visa kopa īpaši saausās un saspringst, tā pievēršot arī zālē sēdošo nevajadzīgi lielu uzmanību šim "pasākumam"? Varbūt kādam ir laba "recepte", kā šo neveiklību apiet? Neslēpiet sveci zem pūra!
      Sanākušos īpaši priecēja Ilžai raksturīgās līksmās starpspēles un, protams, "peles" drošās atbildes dziesmā Ej, peleite, zierņu zogtu.

Fotoattēls
Zvīgzna rāda rotaļas

      Kā trešā kopa šajā uzstāšanās reizē jāmin Zvīgzna no Rīgas. Pirmā viņu dziedātā dziesma Zīmassvātki - svāta dīna uzrunāja klausītājus ar savu klusināto, silto izteiksmību. Gaidot savu nākamo dziedāšanas reizi, dziedātāji, izņemot vadītāju Ievu Bērziņu, izskatījās pagalam nobijušies un saspringti. Šķiet, ka Zvīgzna ir kuplinājusi savas rindas un, iespējams, ka daudziem šī arī bija pirmā prakse dziedāšanā uz skatuves. Zvīgznas stīvums pazuda kā nebijis, kad kopa izgāja rotaļu Neguli, Saulīte. Arī nākamās rotaļas nelika skatītājiem vilties; labi skanēja puišu balsis un līdzko Zvīgzna aizmirsa, ka atrodas uz skatuves, tā rotaļas no "priekšnesuma" kļuva par nesamākslotu, pasākumam piederīgu norisi.

Fotoattēls
Zvīgzna dzied

      Ja mierīgas, lēnas dziesmas Zvīgzna dzied izjusti labestīgi, tad ātrākas un jautrākas dziesmas neaizkacē ne klausītāju, ne, šķiet, arī pašus dziedātājus. Skaitliski prāvā kopa, skaņas dziesmas dziedot kora tradīciju stilā, neievelk to zvīgznu, kas piederīga tieši tradicionālajai dziedāšanai.
      Un vēl, visu folkloras kopu vadītāji, vienosimies nepārkliegt savu kopu dalībniekus! Tas, pilnīgi noteikti, nav viegli izdarāms (traucē "cāļu mātes" instinkts utt.), bet citādi var šķist, ka mēs neuzticamies saviem dziedātājiem.
      Kā lai folkloras kopas pierod pie tik svešās skatuves situācijas, pie vērtēšanas, pie "lampu drudža"? Vienīgais risinājums - pieredze un prakse. Tādēļ šādi koncerti ir svarīgi gan tām kopām, kas uzstājas, gan zālē sēdošajiem folklormīļiem, gan visai folkloras kustībai. Tas ir stimuls un motivācija ne tikai apgūt konkrētas folkloras vienības, bet mācēt tās pasniegt arī citiem, ieinteresēt un popularizēt to, kas pašiem šķiet vērtība.

Fotoattēls
Danči iet vaļā...

      Pasākuma otrā daļā, kas notika stāvu zemāk, sākās danči. Lai danči īsteni uzmutuļotu, nav nepieciešama izcila deju zāle, dažreiz pat pietiek tikai ar muzikantu un dejotāju patiesu degsmi.

Fotoattēls
Muzikanti un dancotāji

      Vai atceraties, kas notika 13. decembra pašā vakarā? Jā, uzsniga sniegs, var teikt - pat puteņoja. Man šķiet, ka tajā bija arī Baļķu, Ilžas un Zvīgznas nopelns; šo kopu vēlme izdziedāt, sevī atskārst un patiesi sajust ziemas saulgriežu kodola daudzšķautņainību.

      Raksts: Ruta Stepiņa, 2003. gada 19. decembrī
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš, Artūrs Medenis

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



"Ļipa kust" - latviešu danču antoloģija! Mācies dancot pats!