Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Jurģu dienas koncerts "Jurģīšam jostu aužu",
Rīgā, 2004. gada 25. aprīlī

      2004.g. 25.IV Rīgā, Mazās Ģildes zālē notika Juŗa dienai veltīts folkloras koncerts.

Fotoattēls
Maskačkas spēlmaņi un Zvīgzna

      Pasākuma saimniece Ieva Bērziņa koncerta ievadā izteica domu, ka “Juris, Jurģis un Ūsiņš ir dažādi mitoloģiski tēli”, tūlīt pat gan piebilzdama, ka šoreiz tikšot vairāk uzsvērts kopīgais. Dalībnieki bija aicināti ar domu pārstāvēt pa druskai no visas Latvijas – tradicionālo dalījumu “Rīga, Vidzeme, Latgale, Zemgale, Kurzeme”. Tos piesakot doma par “dažādajiem tēliem” tika reizi pa reizei atgādināta, šķiet, mudinot parādīt/saskatīt visu tradīciju spektru. Toties bez mudināšanas un īpašas apzināšanās skaidri izpaudās katras kopas pārstāvēta attiecīgās pilsētas vai reģiona un novada folklornieku attieksme pret tradīciju un materiāla izpratne.

Fotoattēls
Maskačkas spēlmaņi

      Koncertu atklāja rīdzinieki – “Zvīgzna” un “Maskačkas spēlmaņi” kopīgā priekšnesumā. Vīru un puišu iesākumā dziedātais balss bija daudzējādā ziņā maldinošs – tālāk sekoja vairumā saldsērīgas ziņģu melodijas, tiesa, ar piemeklētiem asprātīgiem vārdiem. Tomēr acīs krītošais teātrālais izvērsums telpā – dziedātāji retās rindās viens aiz otra kā koris pret klausītājiem pavērsti – un nospiedošā vairuma dalībnieku “miera stāja” radīja skolas eksāmena iespaidu, nevis pauda jaunu ļaužu prieku par vasaras atnākšanu. Kad sāka spēlēt kapella, likās, ka būtu jāsākas dancošanai, bet muzicēšana izrādījās esam tikai vēl viena sīrupa stīdziņa kopīgajā cukurmaizē.

Fotoattēls
Zvīgzna

      Ierinda izjuka un dzīvība parādījās, kad visi sastājās rotaļai – kādam vasarīgam “ķer, kas pakaļā!” variantam. Lai arī neatbilstošās vides un slidenās grīdas dēļ īsta ķeršana nevarēja sanākt, jaunieši kustējās un dziedāja no sirds, neuztraukdamies, ka kādu skaņu neizdosies pēc notīm trāpīt, un šinī brīdī parādījās tas, kā pietŗūka pārējā priekšnesumā – dabiskums. (Sava nozīme ir arī pleca sajūtai vārda tiešā nozīmē – tāpēc nevajag kautrēties arī priekšnesuma laikā uz skatuves saņemt draugu aiz rokas – ja tas būs patiesi, palīdzēs visiem.) Labi un sirsnīgi noskanēja arī dziesma par to, cik “puišiem laba dzīve”. Un galu galā – sava deva nedrošības un pārliecības tŗūkums par savu vērtību ir jaunības daļa. Rādot tradicionālo kultūru, drīzāk profesionālu skatuves mākslinieku gājieni no jauniešu puses izskatītos vulgāri un nepieņemami nekā dabīgas kautrības izpausmes.

Fotoattēls
Rota

      Tieši nodzīvotos gados iegūtu dzīves pieredzi un pārliecību par saviem spēkiem uz Rīgas jauniešu “sagatavotā” fona varēja parādīt Rencēnu “Rota”. Kaut vai ar to, ka jau no paša sākuma kompozicionāli apguva gandrīz maksimālo iespējamo telpu un emocionāli “noturēja” to līdz pat priekšnesuma beigām.

Fotoattēls
Rota

      No sākuma sievas taisīja teātri, cenzdamās pēc iespējas temperamentīgāk apspēlēt dažādus Juŗa dienas ticējumus. Viņas ātri iejutās lomās, pazuda sākumā nedaudz manāmā samākslotība, skatītāji kļuva atsaucīgi. Lielisks gājiens bij apiet riņķī ar dūmu kannu un uzpūst klātesošajiem labas malkas smaržu, tā atgādinot visu, kas nu katram zemapziņā sēž saistībā ar bitēm, Sauli un vasaru. Tad atribūti tika nolikti malā, visas sagāja bariņā un padziedāja, dziedot pamazām atbrīvodamās no iepriekšējās priekšnesuma daļas teātrālajiem žestiem. (Patiesībā gan dziedātājas stāvēja izvērstā puslokā pret skatītājiem, viņus uzrunādamas, bet ne mirkli neaizmirsa izdevību arī skatītājiem parādīt, kā pa draugam uzrunā viena otru.) Dziesmas izklausījās vienkāršas, savas, ierastas un labi iedziedātas dažādās situācijās.

Fotoattēls
Rota

      Tad muzikanti ķērās pie spēlēšanas, pienāca klāt vīrieši, un sākās danči. Malā palikušās piedziedāja un piesita ritmu, dziedāja arī viens otrs no dejotājiem un muzikantiem, un šai dziedāšanā jautās tāds jauks “brīvprātības princips”: gribi – rādi dvēseli, negribi – ne, tāpat visi redz. Un atkal dalībnieku gadu starpība izpaudās pārliecības stiprumā, ka no tā nav jābaidās.

Fotoattēls
Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis

      Visai kuplā skaitā bija ieradušās Škilbānu etnogrāfiskā ansambļa sievas. Ievadrunā tika atzīmēts, ka dziedātājas pārstāv tradicionālās kultūras kopšanā darbīgu novadu, pieminētas vecās dziesmu teicējas un pastāstīts, ka kopai nesen piepulcinātas jaunas dalībnieces. Par dzīvi, pavasari un visu, kam tradicionāli jānotiek ap Juŗa dienas laiku, tika izdziedāts dažādās plašākā lokā ap savu novadu izplatītās, labi zināmās un vēl joprojām dziedošu ļaužu sadzīvē reizēm pielietotās melodijās. (Žēl gan, ka priekšnesumā nebija neviena no tikai taipusei raksturīgajiem arhaiskajiem balsiem, ko tā vēlētos dzirdēt folkloras pazinēji.) Acīmredzamā pretstatā ar iepriekšējo – rencēniešu – priekšnesumu Škilbānu sievu darbība bija vairāk pašu videi vien zināmās gudrībās noslēgta, svešiem atklājot tikai “virsējo” – skanošo daļu. Viņu veidotais pusloks bija itin kā pēc iespējas tālāk no skatītājiem atraudamies pie zāles pretējās sienas nedaudz pieplacis, tomēr tā iekšienē jautās savs spriegums, ko pasvītroja abās malās stāvētāju veidotie āķiski apliektie pusloka gali. Gandrīz ikviena savstarpējā saskatīšanās un auguma pagrieziens ar instinktīvu precizitāti norādīja uz dziesmas loģisko struktūru. Kaut ko tādu – neapzinātu un dziļu – ieraugot ikreiz pārņem bailes, ka vienā mirklī tas viss var neatgriezeniski iet bojā, dziedātājiem tikpat neapzināti pakļaujoties ļoti izplatītajai vēlmei kļūt “pieejamiem plašai publikai” un aizraujoties ar mūzikāli tehniskās puses slīpēšanu, pārlaicīgo cilvēcisko vienkārši pametot novārtā...

Fotoattēls
Svitene

      Folkloras kopa no Svitenes uznāca, braši ziņģēdami un ritmu sizdami. Arī šis ievads izrādījās nedaudz maldinošs – turpinājumā klātesošie tika aicināti iztēloties E.Virzas acīm saskatīto un “Straumēnos” aprakstīto vasaras sākumu Zemgalē. Lasījumam izvēlēto rindu sabalsojums ar dziedātajām dziesmām brīžam tiešām uzbūra visai fantastisku noskaņu gluži citētā klasiķa garā, bet diemžēl noskaņa nebija izturēta līdz galam. Lielākā daļa dziesmu tika dziedātas koŗa variantā, laupot tām visu iecerētajam pasniegšanas veidam vēlamo noslēpumainību, vienai nobeigumā “parādījās” varen slāviskas oktāvas, savukārt tajās, kas kaut nedaudz pietuvojās etnogrāfiskai dziedāšanai, nebija pat mēģināts atbilstoši saskaņoties: daži vārdu teicēji slēpās kaut kur aiz citu mugurām, teksti bieži vien bija nepiemēroti teicēja vecumam, dzimumam un sabiedriskajam stāvoklim, teicēji nepamatoti mainījās “četrrinžu” vidū. Brīžam šķita, ka divās rindās stāvošais “koris” pēdējiem spēkiem vēršas pie skatītājiem, izmisīgi cenzdamies tiem kaut ko iestāstīt. Pēc uzdancošanas mākslīgais dziedātāju izvietojums vairs tik stingri neatjaunojās. Viens otrs dziesmas sācējs tika aicināts vidū, arī mazais puikiņš, kas rādījās esam viens no vispārliecinošākajiem sviteniešu dziedātājiem, un kuŗa ģīmī brīžam bija lasāms: nu, ko viņi te mokās, vai tad nu tas ir tik sarežģīti?

Fotoattēls
Laipa

      “Laipa” no Ventspils teicās pārstāvam “brašos kurzemniekus” (tiesa gan, atsaucoties uz it kā pārnovadnieku izteikumiem), bet viņu “brašums” bij vairāk tāda zvirbuļu šaušana ar lielgabalu: savstarpēji nesaskaņota darbība un tikpat kā neizmantotas visai vērā ņemamās dalībnieku potences. Emocionālā saite -> sadziedāšanās turējās starp atsevišķiem pāŗiem/trijotnēm, kas katri nikni blenza uz pārējiem, sak, ko tie te vēl nesastrādās. Vadītāja nepārtraukti nervozi mīņājās, šaubīdamās, vai ar skatu diriģēt pārējos, vai iziet priekšā pašai sevi parādīt. Vīri drošības pēc tika norobežoti no skatītājiem ar sievu rindu; kamēr viņi bij palaisti priekšplānā ar dažām labi skanošām dziesmām, vadītāja manāmi uztraucās, gaidīdama, ar ko tas beigsies. Gribētos aizbilst ventspilniekus ar “melno dienu” (kāda var gadīties gan vienam, gan pulkam) un tikpat kā nesamēģinātu priekšnesumu. Taču no šīs situācijas tika mēģināts iziet, pārsvarā vāji atdziedot no visdažādākajiem Latvijas nostūŗiem nākušas un jau pirms gadiem piedspadsmit caur Rīgas folklornieku vidi visā Latvijā pazīstamas dziesmas. Tur nu piebilde par “mazākpazīstamu dziesmu dziedāšanu, kā jau folkloras kopai pieklājas” bija galīgi nevietā. Tāpat savā ziņā var saprast, ka kopa, daudz un bieži “kuplinot” ar folkloru un tradicionālo kultūru tieši nesaistītus pasākumus, “iedrillējusi” tādu teātrālu “montaž” stilu, tomēr nepārprotamā folkloras koncertā, kāds bija šis pasākums, nervozā rādīšanās ar rokām, TV šovu intonācijas vai gaŗā sauciena pēkšņa nesakarīga pārtraukšana ar “paskaidrojošu” (dļa osoba ...?) ziņģi bija nepiedienīgi un pat kaitinoši. Šī nebij tā publika, ko “paņemt uz purniem”. Priecēja atsevišķi dalībnieki, kuŗu gaume, pašcieņa un takta izjūta neļāva aiziet galējībās.

Fotoattēls
Laipa

      Sava priekšnesuma beigās “Laipa” aicināja visus koncerta dalībniekus uz kopīgu rotaļu ar skatītāju iesaistīšanu, un te nu bij vietā par kopnacionālo kļuvusī “es ar Sauli saderēju” – arī kā dabīga pāreja uz pasākuma turpinājumā paredzētajiem dančiem.
      Spēlēja pamatā “Maskačkas spēlmaņi”, kam pievienojās arī rencēniešu muzikanti. Klātesošie bij visai atsaucīgi, un kāda stundiņa tika aizvadīta dančos un rotaļās. Tādējādi neizdevusies pasākuma kulminācija aizmirsās vienkāršā, sirsnīgā kopābūšanas priekā. Protams, klātesošie novērtēja arī pasākuma saimnieku sarūpētos gardos cienastus. Arī rencēniešu “rekvizīts” – ticējumu ilustrēšanā izmantotie zirņi – tika kopīgi notiesāts.

      Raksts: Anete Simanovska, 2004. gada 27. aprīlī
      Bildes: Artūrs Medenis

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



"Ļipa kust" - latviešu danču antoloģija! Mācies dancot pats!