Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Eiropiādes Tautas mūzikas koncerts, Rīgā
2004. gada 23. jūlijā

      No 21. līdz 25. jūlijam Rīgā norisa Eiropas tautu kultūras un mākslas festivāls Eiropiāde. Tanī piedalījās dažādu mākslinieciskās pašdarbības žanru pārstāvji, un folkloras kolektīvi, protams, nebija tie dominējošie. Tomēr viens no pasākumiem, spriežot pēc nosaukuma, solījās būt taisni tradicionālajiem izpildījuma veidiem veltīts - 23. jūlija vakarā Kongresu namā notika Tautas mūzikas koncerts.
      Uzreiz jāatzīmē, ka koncerta rīkotāji bija pie tā godam piestrādājuši - raita uznākšana un nonākšana ungāru pūtēju orķestra pavadījumam skanot, atraisīti, dažādās mēlēs - latviski, spranciski, angliski, vāciski, flāmiski - lasoši vakara vadītāji (Markovu Jānis un kāda ārzemniece), skaists noformējums un apgaismojums, kā arī jauks flāmu fanfāru sākums un šveiciešu dižtauru nobeigums.

Fotoattēls

      Tā kā paralēli eiropiādei Rīgā notika arī balāžu pētnieku konference, tad šīs konferences pārstāvji bija lūgti iesākt koncertu ar balāžu priekšnesumu. Tas tika iesākts un nobeigts ar Muktupāvelu Valža skaistu un veiklu dūdu spēli (kurai sakars ar balādēm gan nebija saskatāms). Skotu viesis un dāņu viese iesākumā nodziedāja vienu balādi pamīšus divās mēlēs - angliski un dāniski, bet pēcāk sacentās īsu rīmīšdziesmiņu krājumiem. Abi dziedāja skaisti, izteiksmīgi, smukām balsīm. Valža Muktupāvela Stādīju ieviņu kokļu pavadījumā arī nešķita esam balāde, bet skanēja smuki.
      Oficiālo koncerta programmu iesāka koris Ave Sol. Tautastērpos ģērbtie, gāršiem, tridekšņiem un vellabungu bruņotie dziedātāji nodziedāja divas apdares - Tautiešam roku devu un Aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams. Kādreiz, padomju laikos tik izplatītie Nīcas tautastērpi, kā arī koriskās apdares skanējums uzvēdināja 60.-70. gadu mākslinieciskās pašdarbības dvesmu. Tas, ka šāds kolektīvs atklāja koncertu (viesi no konferences bija ārpus programmas), faktiski, uzskatāmi parādīja koncerta rīkotāju izpratni un uzskatus par to, kas ir tautas mūzika un kas sagaidāms koncerta turpinājumā. Tas gan nav nekāds brīnums - Briselē pseidofolklora ir ne mazākā cieņā, kā Maskavā.
      Laika taupīšanas un skatuves aizpildīšanas nolūkos kolektīvi nāca "porcijām" - pa divi vai trīs. Līdz ar Ave Sol bija uznākusi Klaipēdas Miņģe un Tenore andželo karia no Nuoras Sardīnijā, Itālijā. Sardīniešiem bija līdzi salas karogs - krusts pāri un katrā tā stūrī pa mora galvai ar aizsietām acīm. Četri sardīnieši sastājās aplītī un nodziedāja saucamu, daudzbalsīgu dziesmu. Dziesma bija smuka, izklausījās autentiska, tomēr diemžēl nebija izbaudāma neprofesionālās apskaņošanas dēļ - apakšējās balss dziedātājs skanēja daudzreiz skaļāk par saucēju un atlocītājiem. Leišu kapela polku iesāka stabulējot, tad pamazām pieslēdzās pīvoles, kontrabase, bungas, stabulnieks pārgāja uz hromku. Lai arī skanējums bija viduvējs, kapelai izdevās "paņemt" publiku, iespējams, ar fifīgajiem gājieniem: skaitīšanu līdz astoņi, pauzēm ar "ho-ho" u.c.

Fotoattēls

      Otrajā "devā" pirmā bija tautas mūzikas kopa Silleri no Tērbatas. Diezgan neautentiskā sastāvā (akordeons, trīsrindu ermoņikas, divas kocertkokles, trijstūris, robdēlis un velnabungas) un garā tika izpildīta viena joku dziesma un viena ziņģe ar solodziedājumu mikrofonā. Samoras korsavienība no Spānijas bija īsts koris, kas vēl piedevām izcēlās ar savu zemo līmeni - netīrs dziedājums bija saklausāms ar neapbruņotu ausi. Tīcšokas tautas mūzikas kopa no Nogradas Ungārijā izrādījās esam ļoti sakarīga kapela. Visas muzīkas (divas meldijas vijoles, trīs ritma vijoles, cimboles un kontrabase) skanēja labi, meldijas un tempi tika mīti bieži un ļoti saskaņoti.
      Tijl en Nele no Hoves Flandrijā bija bariņš pusmūža sievu un vīru, kas iesāka plaukšķināt un tad, zem diriģēšanas un bajānistes spēlēšanas koriski dziedāt. Otrajā gabalā priekšā iznāca dūšīgs, bārdains vīrs, un, kausu vēcinot, nodziedāja kaut ko par kateķismu, uz ko pārējie piebalsoja ar piedziedājumu "trinken, trinken" un kartona kausu līdzvēcināšanu. Bērnu tautas mūzikas un dziesmu kopa no Šilutes Lietavā sastāvēja no 10 dziedātājmeitenēm pirmajā rindā un skatam noslēptiem muzikantiem otrajā (pēc skaņas spriežot, tur bija base, pūšamie, sitamie un akucis). Dziedājums bija vājš un netīrs, pavadījums - nesakarīgs un tradīcijām neatbilstošs. Igauņu tautas mūzikas kopa Vīsu kapela no Jerves spēlēja tā, kā tanī pusē šobaltdien mēdz spēlēt īstas tautas mūzikas kapelas: divas cītarkokles (nevis koncertkokles, kā iepriekšējajiem!), akucis, pijole un velnabungas iesāka ar sērīgu intrumentālu valsīti, tad pārgāja uz polku, un tā vairākas reizes pēc kārtas.
      Lai nu par ko, bet par folkloras ansambli folkloras ansambli La kolombjēr no Ženēvas Šveicē diezin vai ir iespējams saukt - tas bija vai nu maz korītis, vai liels vokālais ansamblis; protams, ar visu diriģētāju. Nekas traks jau tas nav, tomēr neatbilstoša nosaukuma izvēle maldina potenciālos klausītājus. Otrs ceturtās "devas" pārstāvis - Krkonošes koris no Čehijas atbilda savam nosaukumam - ne tur ko pielikt, ne ko atņemt.
      Muzikālā savienība Eskuela rondaļa no Rekēnas Valensijā, Spānijā bija jauks stīdzinieku ansamblis - ducis ģitāru, mandolīnu u.c. stīgu muzīku strinkšķināja tautas meldijas. Korapvienības Gran sasso no Lakvilas Itālijā sastāvā bija padsmit vīru un padsmit sievu, kas akordeona un sietiņa pavadījumā sparīgi dziedāja tautasdziesmu apdares. Igauņu tautas mūzikas kopā Trillallā no Tiriem pie Jerves Igaunijā spēlēja sievas (dūru cītara, akucis, kontrabase, vellabungas, slota pret solu), kā arī dziedāja divi vīri un trīs sievas; repertuārā - pajaunas ziņģes.
      Kā zināms, eiropiādes īstenībā ir nevis eiropiādes, bet ESiādes: tajās nepiedalās īstenas Eiropas tautas, nu, kaut vai mūsu kaimiņi baltkrievi, toties dalību ņem Eiropas valstu koloniju, kuras neatrodas Eiropā, pārstāvji. Tā, Grenlandes sala vispār skaitās esam Ziemeļamerikā, tomēr tā kā tā ir Dānijas karalistes pārvaldījumā, tad arī no turienes bija ieradies kolektīvs. Grenlandiešu kopa MIK sastāvēja pārsvarā no eskimosiem, tomēr vadītājs un diriģents bija dānis ar misionārisku sejas izteiksmi. Kopumā priekšnesumu varētu raksturot kā neveiksmīgu mēģinājumu (tanī jūtama kultūru disonanse) piepotēt iedzimtajiem eiropiešu kora kultūru, atšķaidot to ar vietējiem elementiem. Otrs sardīniešu kolektīvs - Svētā Matīsa SOS no Bonas - bija jūtami koriskāks par pirmo: gan no repertuāra, gan no izpildījuma viedokļa. Dodenavas ugunsdzēsēju orķestris no Hesenes apriņķa Vācijā bija parasts pūtēju orķestris ar visiem attiecīgajiem pūšamajiem, notīm un vācu ziņģu meldijām.
      Leišu folkloras ansamblis Pamūšis iesāka ar skaistu instrumentālu ermoņiku (honera) spēlmaņa solo. Tomēr turpinājums bija pabaiss - saucēja iesāka saukt par augstu, daži atlocīja zemāk, un tā rezultātā dziesma izskanēja šķībāk vēl par šķību. Holandiešu kolektīva Pīt hein no Goirles sniegums bija kvalitatīvs, faktiski, no muzikālā viedokļa - profesionāls, sastāvs - labs (ģitāra, kontrabase, pleite, pīvole, akucis, mazās bundziņas un kastesbungas), tomēr repertuāra izvēle un apdares veids izraisīja neizpratni. Pārsvarā dominēja īriski-austrumnieciski joņi, tomēr par laimi neizpalika viena smuka, rāma holandiešu ziņģe.
      Muzikālais klubs Seņi pažīstami (Vecie paziņas) no Radvilišķa Lietavā sastāva kupluma ziņā attaisnoja savu "klubiskumu". Gan dziedāšana, gan spēlēšana (hromka, kontrabase, vijole, klarnete, bungas, zvārguļi) bija labā, klausāmā līmenī. Fifr e tambūr de San Ļuk (Svētā Lūkas flautas un bungas) no Sjēres Valē, Šveicē sastāvā bija trīs "pionierbungu" buņgieri un vienpadsmit "sīkpleišu" pleitētāji. Skaistuma labad (?) gar malām stāvēja pieci sievišķi puķēm rokās. Orķestris "norāva" divus brašus maršus.
      Pēdējā uznācienā atkal bija paredzēts kolektīvs no Latvijas. Un atkal - koris. Rīgas 1. vidusskolas meiteņu koris Sapnis nodziedāja Jura Vaivoda Dzintarjāņu naktis. Smuki, bez šaubām, tomēr ar tautas mūziku Vaivoda "don-don" nav nu ne mazākā sakara.
      Kā īpašs pārsteigums tika pieteikti četri flāmi, kas fonogrammas pavadījumā sinhroni vēcināja četrus lielus karogus, no kuriem viens, protams, bija eiropiādes karogs.

Fotoattēls

      Noslēgumā šveiciešu pūtēju kopansamblis, kas sastāvēja no La kolombjēr un Korakord dalībniekiem, saveidoja tik varenu savu dižtauru kori (pret grīdu stutējamas, lielas, garas pīptaures), ka, klausītāju aplausu mudināti, dabūja nopūst vēl vienu, neparedzētu gabalu.
      Publika, acīmredzot, tāpēc ka tā pārsvarā bija jau "iesiluši" dalībnieki, bija ļoti atsaucīga - tā plaudēja un sajūsmā bļāva pie katras izdevības. Lai arī reizēm šāda reakcija šķita nepamatota, tā tomēr radīja vispārēju kopības un svētku gaisotni.
      Visu koncerta laiku un it īpaši pēc tā beigām zem Upīšu Andreja vērīgās acs, brīvi pa visu laukumu notika spontānas sadziedāšanās un sadancošanās - jautras, patiesas un pārnacionālas. Un tās laikam ir tas skaistākais, kas tādiem svētkiem piemīt.

      Raksts: Ansis Ataols Bērziņš, 2004. gada 25. jūlijā
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Dodies uz dančiem!