Russian English


folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Pasakumi
Kalendārs
Regulārie
Reportāžas
Mācības

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs lapas
.
apmeklētājs.

Starptautiskais tautas mūzikas festivāls "Dzīvā mūzika",
Rīgā, 2004. gada 21. novembrī

      Saka, ka visi ceļi ved uz Rīgu. Jā, 21. novembrī Barkavas tautas muzikantu svētki nonākot Rīgā, nokļuva rīdzinieku uzmanības centrā, nu jau ar grandiozu nosaukumu: „Starptautiskais tautas mūzikas festivāls. Dzīvā mūzika.“ Programma šim pasākumam bija izvērsta. Rīdzinieki tika aicināti gan uz semināru, gan instrumentu izstādi, gan tautas muzikantu koncertu, gan dižkoncertu. Mēģināšu pastāstīt par katru norisi sīkāk.

Fotoattēls
Ludvigs Romanovskis


Seminārs par tautas instrumentālās mūzikas saglabāšanas un attīstības problēmām.

      No paša rīta organizētāji bija iecerējuši semināru, kurā tiktu apspriestas tautas instrumentālās mūzikas saglabāšanas un attīstības problēmas, taču, kā (vienmēr) izrādījās - laika ir maz, bet problēmu daudz. Katrs runātājs paguva tikai nosaukt grūtības un šķēršļus, ar ko nākas saskarties tradicionālās kultūras entuziastam, tāpēc pieminēšu tikai galvenos tēmu lokus:
  • vecākās paaudzes muzikantu apzināšana;
  • veco instrumentu atjaunošana;
  • tautas instrumentālās mūzikas pielietojums un prestižs;
  • problēmsituācijas, kas veidojas starp tautas tradīciju kopējiem un mūzikas skolu kapelu estētikas aizstāvjiem.
      Netika arī atbildēts, kāpēc valsts etniskās kultūras aizsardzības un attīstības mērķprogramma nav definēta un kāpēc tradicionālās kultūras ideāli konfliktē ar esošajām izglītības un kultūras institūciju formām un priekšstatiem.

Fotoattēls
Nikolajs Pauls ar sievu

      Semināra noslēgumā Gintars Andrijausks, svētku viesis no Lietuvas, stāstīja par savu darbošanos, izpētīto un pieredzi. Stāstījums bija bezgala uzmundrinošs un nedaudz gaisināja iepriekš apspriesto problēmu ievilktās rūpju rievas klausītāju sejās.
      „It kā atminējies, kas viņam darāms, steidzoši novilka no muguras ermonikas un rāva kādu veclaicīgu jautru maršu vaļā. Pēc dažiem gājieniem, nenoturējies, viņš pats arī sāka dziedāt līdz un, beidzot, dažus mirkļus vēlāk, nonācis līdz kādai sevišķi sparīgai un mundrai vietai, uzsāka deju.“ *

Fotoattēls
Jānis Gipters


Mūzikas instrumentu meistaru darbu izstāde un prezentācija.

      Divpadsmitos visi klātesošie varēja aplūkot izstādi, kura gan bija visai neliela, proti, tajā piedalījās G. Igauņa un I. Dreļa skaņurīku darbnīca un E. Klints, taču rosība ap galdiem bija acīmredzama, tāpēc bezgala žēl, ka viesis no Lietuvas neatveda ne tikai ermoņikas pārdošanai, bet neizlika pat apskatei seminārā daudzkārt minētos eksperimentālos plēšaiņus. Neticu arī tam, ka Latvijā ir tikai pāris tautas mūzikas instrumentu meistaru. Šķiet, ka šoreiz pietrūka organizētāju apsviedības un arī atsaucības no pašu meistaru puses. Tos, kuri bija jau aplūkojuši skaņurīkus, svētku organizētāji mīļi pacienāja, lai koncertā muzikantu spēli nepārmāktu tukšu vēderu sasaukšanās.
      „Iemeta no vietas divas astoņstūrainās degvīna glāzes un, spalgi iekliegdamies, sāka spēlēt. Spēlēja viņš kādu dīvainu veclaicīgu danci ar straujām vētrainām pārejām un pēkšņiem uztraucošiem iekritieniem.“

Fotoattēls
Aīda un Andrejs Rancāni


Tautas muzikantu koncerts.

      Šoreiz plaši pārstāvēta bija Latgale ar muzikantiem no Krāslavas, Balvu, Ludzas, Rēzeknes rajona. Pirms katras muzikantu grupas runāja attiecīgā rajona svētku atbalstītājs. Laikam jau rajonu koordinatori bija pieteikuši muzikantiem pašiem par sevi pastāstīt; tāpat ir skaidrs, ka sirmie tautas spēlmaņi bija pamatīgi uztraukušies un, šķiet, ka paši vairāk bija gatavi spēlēt, nekā atraisīti runāties ar publiku.
      Kā pirmie uz skatuves kāpa muzikanti no Dagdas A. Rutks (ermoņikas) un P. Kverks (baubens). Atraktīvo, sprauno muzikantu priekšnesumā dzirdējām Kāzu maršu un dziesmu Auga, auga rūžeņa (abus gabalus ar dziedāšanu). Publika, šķiet, bija absolūtā sajūsmā – tāds pārliecinošs, azartisks piesitiens sen nebija dzirdēts.
      Tad klausītājiem tika priekšā stādīts A. Rancāns, labi pazīstams tautas vijolnieks, kurš var lepoties pat ar savu solo kompaktdisku. A. Rancāns pastāstīja tuvāk par katru savu programmas gabalu - kāpēc šie skaņdarbi pašam ir būtiski un ar ko ievērojami. Tādējādi dzirdējām Polku, dziesmu Es biju irbīte un tādu kā improvizāciju.
      Nākamie uzstājās ludzēnieši M.Mortuļeva un J.Lubāns. Abi muzikanti spēlēja ermoņikas. Pirmā savu repertuāru rādīja Marija Mortuļeva un savu priekšnesumu viņa iesāka ar valsi, kuru „večerinkās“ parasti arī spēlējuši pirmo. Vēl dzirdējām Padespaņu, Karobačku, Krakovjaku; gabali bija necilvēcīgi īsiņi, tik vien kā ieskatam, tāpēc uzstāšanās beigās kā īpašais „bonuss“ klausītājiem - ziņģīte par gašku (Gaška, aj iz sātu) ar visiem pantiem. Otrs ludzēnietis Jāzeps Lubāns virtuozi spēlēja izjusti skumīgu gabalu, kas izklausījās pēc romances. Arī pārējie divi skaņdarbi bija ieturēti šajā noskaņā, šķiet, ka muzikantam ir tuvs tieši šāds repertuārs un patīkami tikai minora basi.

Fotoattēls
Hāgenskalna muzikanti

      Ludvigs Romanovskis (vijole) un Nikolajs Pauls (mandolīna) ir muzikanti no Rēzeknes Viļāniem. L. Romanovska repertuārā ir dziesmas un ziņģes (piemēram, „dramatiskā epopeja“ par odiņa galu), tām otro balsi un pavadījumu viņš piespēlē uz vijoles. Manis izprašņātie vijolnieki atzina, ka tas nemaz nav viegli – spēlēt vienu balsi un dziedāt otru. Lai pasvītrotu dziesmas frāzējumu un akcentētu L.Romanovskis dažādoja lociņa tehniku. Savukārt N. Pauls publiku aizrāva ne tikai ar savu mandolīnas spēli (melodijai pieķer klāt akordus), bet arī ar savu neapstrīdamo stāstnieka talantu. Pirmais skaņdarbs bija populāru ziņģu popūrijs, pēcāk bija ļoti tīkami noklausīties nedzirdētu As nū sovu mozu dīn’ variantu. Pēdējā dziesmā Treis vokorus vītu taisu N. Pauls spēlēja pavadījumu, bet viņa sieva ar izteiksmi dziedāja (dziedāšanas maniere gan bija koriska).
      Daugavpils rajonu pārstāvēja Jānis Gipters (ermoņikas) un Ilmārs Malnačs (velnabunga). Lai arī abus muzikantus par vecmeistariem diezin vai var nosaukt (abiem labi ja ap 45), tomēr ir redzams, ka šie muzikanti respektē tradīciju un jūt tautas mūzikas īpašo garšu, varbūt vienīgi gribētos, lai repertuārs būtu mazāk populārs. Nav jau nekāda vaina latgaliešu „pūtvējiņam“ – Tuoļi dzeivuo muna meiluo, tomēr pēdējais gabals Polka bija nesalīdzināmi iespaidīgāks, īsti vietā un pārliecināja klātesošos, ka mūsu priekšā ir ne tikai kultūras nama akceptēti perspektīvi muzikanti, bet tieši īsteni tautas muzikanti.
      „Ermonists spēlējot savu galvu nolika uz ermoņikām kā uz spilvena. Spēlējot acis ermonistam bija aizvērtas, gluži kā dziedot lakstīgalai, un brīžiem viņš izdvesa ērmotas skaņas – te it kā iekrācās, te it kā ieņaudējās, pat ievaidējās. Tā vien likās, ka viņa aizvērtās acis redzēja dīvainus sapņus, kas lika tam ciest, smaidīt un aizmirsties.“

Fotoattēls
Igauņu ģimenes kapela


Festivāla dižkoncerts.

      Ir jau nu gan dīvaini, ka koncertu, kurā uzstājas grupas, kas tradīciju apgūst pastarpināti jeb reproducē, nosauc par dižkoncertu; bet īstenu tautas muzikantu priekšnesumu nosauc vienkārši par koncertu. Acīmredzot zālē sēdošajiem tika iecerēts pasniegt dižkoncertu kā īpaši baudāmu mākslu. Vai tā? Nu ja tā ir māksla, tad tai ir arī citi vērtēšanas kritēriji. Tas, kas tautas muzikantu priekšnesumos ir nebūtisks un otršķirīgs (intonatīvā precizitāte, ritms, spēles virtuozitāte, šovs), kļūst pamanāms runājot par reproducējošo grupu uzstāšanos.
      Pirmie savu prasmi rādīja Grodi. Cienīgi jestrais Suitiņš bija kā medus maize. Nākamā dziesma Padzīdosim mes muoseņas bija sāpīga ilustrācija pretenzijai nosēdēt divos krēslos vienlaicīgi: izklausīties pēc tradicionālas kapelas, tai pašā laikā nespējot atteikties no postfolkloriska aranžējuma un stilizācijas. Pantiņu sākuma zilbes kavējās, radot iespaidu, ka dziedātājas īsti nezina vārdus. Odumovas polkā Grodiem pievienojās A.Rancāns un skanēja, protams, jauki; tikai nesaprotama šķita dažādo grabuļu, manuprāt, nevajadzīgā biežņa, kas pie tam ne vienmēr skanēja pietiekami ritmiski. Ja jau Grodiem ir šī auglīgā sadarbība ar īstenu tautas muzikantu, tad pārņemot folkloras vienības, Grodi varētu arī „piesavināties“ labvēlīgo, silto smaidu, mirdzošo skatienu, kas staro vecā mūziķa sejā. Grodu stīvums droši vien nebija ne lampu drudža, ne pieredzes trūkuma dēstīts, ja nu vienīgi organizatoriskās rūpēs ir prasījušas kādu dukas patēriņu.
      Hāgenskalna muzikanti spēlē 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma sadzīves mūziku. Repertuārā ir tā laika populāras ziņģes un dejas. Hāgenskalna kapelas estētika ir skaidra, detalizēta un konsekventa. Padespaņs, Ziņģe no Būtiņģes, Mandolīna, No rīta mazā gaismiņā – visiem gabaliem aranžējumi ir stilistiski pamatoti un uzrunājoši. Īpaši publiku jūsmināja vīru dueti, kuru izteiksmību veiksmīgi pastiprināja mikrofoni. Pēkšņi šķita, ka sieviešu balsīm būtu jāskan ar izsmalcināti pilsētniecisku, skolotu „vibrāto“ – par to, protams, var arī strīdēties.
      Nākamie klausītājus priecēja Igauņu ģimenes kapela. Lielisks bija Dancis no Lubānas, vienīgi vijole, salīdzinot ar cītaru, skanēja ļoti klusu. Arī dziedot Dzartu, dzartu mīžu olu dažiem Igauņiem bija vēsas attiecības ar mikrofoniem, tāpēc vienu otru dziedātāju varēja tikai nojaust. Īpaši gribas slavēt Igauņu ģimenes vienu no mazajām meitām, kuras grabinātais grabulis skanēja precīzi ritmā; arī dziesmas uzsvari bija azartiski un svaigi. Kapelas repertuārā ir neparasts Ūsi, ūsi variants, tik neticams, ka gribas iet klāt un jautāt pēc tā izcelsmes. Nākamie gabali skanēja arvien drošāk, arī paši muzicētāji turējās braši (īpaši aizkustinošs ir Rasmas un Gunāra sinhronais piesēdiens dziesmu uzsvaros), prieks skatīties.
      Maskačkas spēlmaņi uzstāšanos sāka ar (kā izteicās kāds koncerta klausītājs) vispārēju mikrofonu „nahrenizāciju“. Muzicēt akustiski vai apskaņoti ir grupas iekšējā koncepcija un tā būtu respektējama. Autentisks skanējums, patiesa skaniskā vide ir nosacījums, kas šai kapelai svarīgs. Maskačkas spēlmaņu aktīvais repertuārs ir gadsimtu mijā spēlētie danči un dziesmas. Atšķirībā no Hāgenskalna muzikantiem, Maskačkas spēlmaņi ir apguvuši arī ļoti plašu deju repertuāru. Koncertā skanēja gan polka Es satiku savu sievu, gan Lēnais valsis. Īpaši gribētos slavēt kapelas viesmākslinieku J.Ukrinu, kurš spēlē ne tikai vijoli, bet arī tādu eksotiku kā zāģi - ne vien garantēts interesants skanējums, bet arī neapstrīdams „šovs“. Klausoties Maskačkas spēlmaņu uzstāšanos, brīžiem šķita, ka pietūkst ritma turētāja, kas ļautu muzikantiem vairāk „sazobēt“ savu spēli un drošāk improvizēt.

Fotoattēls
Andrijausku ģimenes kapela

      Koncerta beigās spēlēja viesi - Andrijausku ģimenes kapela no Lietavas (Zarasiem). Seminārā G.Andrijausks teicās kopjot Pēterburgas ermoņiku būves līniju; ja pareizi atceros, tad šīm ermoņikām ir taustiņi, nevis pogas. Varbūt koncertā spēlētais skaņurīks ir kāds tehnoloģiska eksperimenta galarezultāts? Lai arī kā tur būtu, nenoliedzama ir Gintara degsme, muzicēšanas prieks. Arī mazās vijolnieces izskatās apņēmības pilnas un ar katru spēlēto danci kļuva skaidrs, ka dienās abas būs izcilas vijolnieces. Kapela uz pāris gabaliem uzaicināja arī „Laimas muzikantu“ Artūru Uškānu ar neparastu instrumentu rokā, ko pie labākas gribas nevarēja nosaukt par tradicionālu skaņurīku. Saspēle bija simpātiska, lai arī varēja just, ka Artūram viens aizokeāna tautas mūzikas virziens (kādiešu) no sirds nav atraujams.
      „Ermonists spēlēja ne tikai ar savām rokām, bet ar visu savu ķermeni, kājām, ar savu netīro kreklu, salāpītām biksēm un krievu kareivju jostu ap vidu. Varbūt viņa spēlē bija daudz tehnisku kļūdu, zemnieciska neveikluma un stūrainības, bet par to temperamenta un sirds bija bez sava gala.“
      Andris Kapusts sacīja jaukus pateicības vārdus, un koncerts bija galā.
      Mazliet vēlāk pasākuma dalībniekus un viesus mieloja. Tekalējot ar šķīvjiem apkārt, risinājās neformālas sarunas par to, cik ļoti tādi svētki mums visiem ir nepieciešami.
      Tā kā Latgale ir patālu, tad pirms došanās ceļā tika kopīgi saspēlēti tikai pāris gabali. Muzikantu acīs skaidri varēja lasīt: „Eh! Par īsu!“
      „Viņš spēlēja, ak, ko es saku, viņš spēlēja, viņam vajadzēja spēlēt. To bija sagrābis it kā kāds spēlēšanas trakums, līdzīgs ārprātam, kas bija reizē viņam ir salds, ir nogurdinoši mokošs.“

* citāti no A.Čaka tēlojuma „Jautrais ermonists“

      Raksts: Ruta Stepiņa, 2004. gada 6. decembrī
      Bildes: Jeļena Jekimova

Atsauksmes

Autortiesības © 1998-2017, Ansis Ataols Bērziņš
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv

Lapa tapusi ar   SFL, Latnet un Lanet atbalstu.
Lapa pēdējo reizi
pilnveidota
2006. gada 26. janvārī



Dodies uz dančiem!