folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Vēstkopas
Folkloristi

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs vēstkopas
.
lasītājs.

Aplūkot nīti | Nosūtīt atbildi | Saraksts | Iepriekšējā vēsts | Nākamā vēsts

folkloristi

Re: senais tautas kalendars

Sūtītājs: tas_pats <tas.pats_N@N_sveiks.lv> (192.168.0.82)
Datums: Sestdien, 2005.gada 20.augustā, plkst. 22:34

Atbilde uz: Re: senais tautas kalendars (aabele@sveiks.lv)

aabele_N@N_sveiks.lv wrote: 
> Metenjdiena - jaunais gads? Arii pirmaa dzirdeeshana. Liidz shim 
> uzskatiits, ka tas noziimee - ziema metas uz otru pusi. 
Nu gan Ausmas tante alojas, peldama domu par gada sākumu pavasarī, kad 
tad vēl var sākties vasara, kā agrāk sauca gadus, ja ne pavasarī? Līdz 
ar to vispār ir jautājums, vai laiku starp Mārtiņiem un Meteņiem vispār 
skaitīja - proti, cik gan sens slānis varētu būt tie ziemasvētki, jo 
viņos jau nav ko īsti svinēt, visas ziemas dienas līdzīgas, turklāt tās 
ir vēl pašas tumšākās dienas. 
   Pievienoju rakstu par meteņiem 
______________________________ 
Ilga Reizniece 
Metenis 
Rietumeiropā ziemu aizvada un pavasari sagaida ar Kernevālu, Krievijā – 
ar Masļeņicu, bet mūsu tautai šī robežšķirtne ir Metenis jeb Meteņi 
(laikam pat retāk dzirdēts vārds nekā abi iepriekšējie). Dažādām tautām 
dažādi saukto februarī svinamo svētku jēga ir vienāda, proti, ziemas 
promdzīšana, zemes modināšana, cilvēku noskaņošanās jaunam darba 
cēlienam, jaunam gadam. Eiropā līdz pat sešpadsmitā gadsimta beigām par 
gada sākumu uzskatīja pavasari. Iespējams, ka mūsu Metenis sevī glabā 
senu jaungada nosaukumu (joprojām lietojam salikteni – laikmets, bet 
lietuviski savukārt metas, metai nozīmē – laiks gadi). Arī Krišjānis 
Barons savu Gadskārtas ciklu sācis ar Meteni. Vēl Metenis ir dēvēts par 
Miesmeti, Valstāvi, Pīragu dienu un citādi. Bet par laiku, kad tā diena 
īsti bijusi, pieraksti un skaidrojumiir dažādi. Izplatītākais: septītā 
otrdiena pirms Lieldienām, ja rēķina pēc baznīcas kalendāra. Senajā 
agrārajā kalendarā gan laikam izskatījies citādi, iespējams šādi – 
lielākā saistījumā ar sauli, nevis pilnmēness naktīm. 

Uz masām, uz māsām 
Metenīša vakarā. 
Dos man pupas, dos man zirņus, 
Dos man cūkas ecerīti. 

Metaņami putru viru 
Deviņiem miezīšiem: 
Man deviņi bāleliņi 
Miežū putras ēdējīņi. 

Ja jau aizdziedājos līdz deviņiem miezīšiem, tad jau derētu arī pieminēt 
tādus raksturīgus ēdienus, kā, piemēram, cūkas galvas pusi, kājas ausis 
un asti , dažādus plāceņus, protams, apaļus. Vēl putru, pīrāgus; Ak,un 
jāēd bija labi daudz, lai bagāts gads. Īpaši daudz Latgalē, pat 
septiņas, deviņas reizes divpadsmit reizes reizes dienā, jo ar nākamo 
dienu, Putnu dienu, sekoja septiņas gavēņā nedēļas. To nu varētu dēvēt 
par baznīcas uzslāņojumu senajiem tautas svētkiem (Lietuvā – Užgavenis). 
Bet gan jau arī agrāk tautai bijusi sveša gudrība: kad klētis top 
tukšākas un smagie pavasara darbi vēl nav sākušies, vajag atslogot sevi 
no gaļas barības (jādomā – tas varētu patikt arī mūsdienu  dietologiem). 
Jā, pannu gluži vienkārši uzmeta krasnsaugšā. 
Galvenā darīšana Metenī – vizināšanās, slidināšanās, skriešanās, 
visdažādākās spēles un sacensības. Ka tik būtu sniegs! Un pēc iespējas 
augstāks, stāvāks kalns. No tā jābrauc, ātri un tālu – liniņu  labad. 
Bet, kam linu nav un kas tos nav pat redzējis, tas lai tajā brīdī, kad 
laimīgi leja tikts, piedomā pie sev vien vai visiem mums svarīgākā ... 
Ja nebija kalna, vajadzēja vizināties ar lielajām kamanām, vislabāk ar 
neiebrauktiem zirgiem – ātrāk skrēja. Ja nav arī zirgu, tad jāvizinās uz 
ledus. To dara šādi: jau laikus jāiesaldē ūdenī stabs, tam virsū 
jauzmauc ritenis un cieši jāpiesien miets, kura brīvajā galā savukārt 
jāpiestiprina ragavas. Kad puišī šo    ierīci Meteņdienā kartīgi 
iegriež, tad braucējam jaturas ar abi rokām jo cieši ... Bet pašus 
puišus meitas pa vairākām kopā var tāpāt, uz vēdera vai muguras – kā 
izdodas – pa sniegu izvazāt: lai silda zemi, kausē sniegu, savukārt 
puiši bērnus - maisos iebāztus vai bez maisiem – met pāri žogam kupenās, 
lai viņi neaizgulētos (baidos vienīgi, ka mūsdienu cietsirdības 
kontekstā tas kādam var izlikties jauns neželības veids). Vēl dažas 
sacensības, no kuram vienu otru mēs jau zinām: tā piemēram, var 
sadalīties divas grupās un lēkt, iekāpuši maisos, nest viens otru 
kukuraga, mērot spēkus virves vilkšanā, spēkoties elkoņos un pat 
pirkstos saķērušies. Redzēsiet, ka sniegā to visu darīt ir vēl jautrāk 
nekā skolas fizkultūras zālē. 
Ja sāk salt, tad visiem jāskrien pa apli un katram jāķer priekšā 
skrejošais. Kam pieskaras, tas stājas no apļa laukā. Tā skrējēju paliek 
aizvien mazāk un mazāk, kamēr skrien vairs tikai kāds pāris, tie pēdējie 
tad nu sasildas vislabāk. 
Metenī dedzināja salmu kūļus un Jāņu vainagus, ja tas nebija izdarīts 
Ziemssvetkos, - tas pašas auglības labad. 
Ne tikai uguns, arī ūdens bija piederīgs Meteņa rituāliem. Piemēram, 
“Meteņa dzīšanā”. Lūk viens no tās aprakstiem: 
“Meteņos jeb Vastlāvjos mājas mātes jau agri no rīta taisījušās pie 
pīrāgu cepšanas. Kad pīrāgi bija izcepti  un bērni tos lielīdami ēduši, 
tad lielie puiši teikuši, ka tie vēl neesot tik labi, bet tagad iešot 
Meteņa dzīt, tas došot daudz labākus pirāgus un arī zelta pogas. Pa tam 
jau lielie puiši aiznesuši  bērniem nemanot, uz rijas augšu vairāk 
spaiņu ūdens. Nu bērniem iedevuši maisu un saukuši, lai nākot uz rijas 
augšu Meteni dzīt. Tad viens no lielajiem uzskrējis uz rijas augšu 
Meteni dzīt zemē. Bērni apstājušies ap maisu un darījuši tam galu, jo 
plati vaļā. Te Meteņa dzinējs no augšas saucis, lai turot maisu stipri, 
jo patlaban Metenis došot pīrāgus, pie kam arī metis vienu pīrāgu pēc 
otra maisā. Tad sacījis, ka nu Metenis mīzīšot, bet par to jau nekas, jo 
pēc tam biršot zelta pogas. Nu meteņu dzinējs lējis no augšas maisa 
turētājiem ūdeni virsū, kuri tūliņ arī atstājuši maisu ar visiem 
slapjajiem pīrāgiem kulē un bez zelta pogām gājusi uz istabu kaltēties.” 
Mūsdienās šo rituālu mēs veicam turpat kalna pakājē zem kāda kupla koka 
un ūdens vietā ņemam pilnu maisu ar sniegu, arī tas bērniem nāk par labu. 
Visu jau nevar pateikt priekšā, var tikai ierosināt. Ja tomēr pietrūkst 
padoma, vispirms vaicājiet savam vecmāmiņām, varbūt viņas vēl daudz ko 
atceras no savas bērnības un jaunības. 

Vēstis šinī nītī

 

Nosūtīt atbildi

Vārds, uzvārds:
E-pasta adrese:
Temats:
Vēsts:

 

Aplūkot nīti | Nosūtīt atbildi | Saraksts | Iepriekšējā vēsts | Nākamā vēsts


Vēstkopa folkloristi tiek uzturēta ar WebBBS 2.25 un Majordomo 1.94.4.
Apvienojis, pilnveidojis un latviskojis © 2000 Ansis Ataols Bērziņš.
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv



"Pāri jumtam" - tautas deju mūzika blīvplatēs un kasetēs!