folklora.lv
Folkloras kopas
Muzīkas
Baltā stunda
Pasākumi
Par mums
Vēstkopas

Vēstkopas
Folkloristi

Krikumi
Atbalsts
Šrifti
Mpeg3
Saites
Adreses
Statistika
Viesu grāmata


Meklēt pa visām folklora.lv datnēm





Jūs esat Tīmekļa servera folklora.lv
.
apmeklētājs un šīs vēstkopas
.
lasītājs.

Aplūkot nīti | Nosūtīt atbildi | Saraksts | Iepriekšējā vēsts | Nākamā vēsts

folkloristi

Re: senais tautas kalendars

Sūtītājs: Inga <bingo_N@N_inbox.lv> (213.175.124.34)
Datums: Otrdien, 2006.gada 31.janvārī, plkst. 16:23

Atbilde uz: Re: senais tautas kalendars (tas_pats) 

>  aabele_N_N@N_N_sveiks.lv  wrote: 
> > Metenjdiena - jaunais gads? Arii pirmaa dzirdeeshana. Liidz shim 
> > uzskatiits, ka tas noziimee - ziema metas uz otru pusi. 
> Nu gan Ausmas tante alojas, peldama domu par gada sākumu pavasarī, kad 
> tad vēl var sākties vasara, kā agrāk sauca gadus, ja ne pavasarī? Līdz 
> ar to vispār ir jautājums, vai laiku starp Mārtiņiem un Meteņiem vispār 
> skaitīja - proti, cik gan sens slānis varētu būt tie ziemasvētki, jo 
> viņos jau nav ko īsti svinēt, visas ziemas dienas līdzīgas, turklāt tās 
> ir vēl pašas tumšākās dienas. 
>    Pievienoju rakstu par meteņiem 
> ______________________________ 
> Ilga Reizniece 
> Metenis 
> Rietumeiropā ziemu aizvada un pavasari sagaida ar Kernevālu, Krievijā – 
> ar Masļeņicu, bet mūsu tautai šī robežšķirtne ir Metenis jeb Meteņi 
> (laikam pat retāk dzirdēts vārds nekā abi iepriekšējie). Dažādām tautām 
> dažādi saukto februarī svinamo svētku jēga ir vienāda, proti, ziemas 
> promdzīšana, zemes modināšana, cilvēku noskaņošanās jaunam darba 
> cēlienam, jaunam gadam. Eiropā līdz pat sešpadsmitā gadsimta beigām par 
> gada sākumu uzskatīja pavasari. Iespējams, ka mūsu Metenis sevī glabā 
> senu jaungada nosaukumu (joprojām lietojam salikteni – laikmets, bet 
> lietuviski savukārt metas, metai nozīmē – laiks gadi). Arī Krišjānis 
> Barons savu Gadskārtas ciklu sācis ar Meteni. Vēl Metenis ir dēvēts par 
> Miesmeti, Valstāvi, Pīragu dienu un citādi. Bet par laiku, kad tā diena 
> īsti bijusi, pieraksti un skaidrojumiir dažādi. Izplatītākais: septītā 
> otrdiena pirms Lieldienām, ja rēķina pēc baznīcas kalendāra. Senajā 
> agrārajā kalendarā gan laikam izskatījies citādi, iespējams šādi – 
> lielākā saistījumā ar sauli, nevis pilnmēness naktīm. 
> Uz masām, uz māsām 
> Metenīša vakarā. 
> Dos man pupas, dos man zirņus, 
> Dos man cūkas ecerīti. 
> Metaņami putru viru 
> Deviņiem miezīšiem: 
> Man deviņi bāleliņi 
> Miežū putras ēdējīņi. 
> Ja jau aizdziedājos līdz deviņiem miezīšiem, tad jau derētu arī pieminēt 
> tādus raksturīgus ēdienus, kā, piemēram, cūkas galvas pusi, kājas ausis 
> un asti , dažādus plāceņus, protams, apaļus. Vēl putru, pīrāgus; Ak,un 
> jāēd bija labi daudz, lai bagāts gads. Īpaši daudz Latgalē, pat 
> septiņas, deviņas reizes divpadsmit reizes reizes dienā, jo ar nākamo 
> dienu, Putnu dienu, sekoja septiņas gavēņā nedēļas. To nu varētu dēvēt 
> par baznīcas uzslāņojumu senajiem tautas svētkiem (Lietuvā – Užgavenis). 
> Bet gan jau arī agrāk tautai bijusi sveša gudrība: kad klētis top 
> tukšākas un smagie pavasara darbi vēl nav sākušies, vajag atslogot sevi 
> no gaļas barības (jādomā – tas varētu patikt arī mūsdienu  dietologiem). 
> Jā, pannu gluži vienkārši uzmeta krasnsaugšā. 
> Galvenā darīšana Metenī – vizināšanās, slidināšanās, skriešanās, 
> visdažādākās spēles un sacensības. Ka tik būtu sniegs! Un pēc iespējas 
> augstāks, stāvāks kalns. No tā jābrauc, ātri un tālu – liniņu  labad. 
> Bet, kam linu nav un kas tos nav pat redzējis, tas lai tajā brīdī, kad 
> laimīgi leja tikts, piedomā pie sev vien vai visiem mums svarīgākā ... 
> Ja nebija kalna, vajadzēja vizināties ar lielajām kamanām, vislabāk ar 
> neiebrauktiem zirgiem – ātrāk skrēja. Ja nav arī zirgu, tad jāvizinās uz 
> ledus. To dara šādi: jau laikus jāiesaldē ūdenī stabs, tam virsū 
> jauzmauc ritenis un cieši jāpiesien miets, kura brīvajā galā savukārt 
> jāpiestiprina ragavas. Kad puišī šo    ierīci Meteņdienā kartīgi 
> iegriež, tad braucējam jaturas ar abi rokām jo cieši ... Bet pašus 
> puišus meitas pa vairākām kopā var tāpāt, uz vēdera vai muguras – kā 
> izdodas – pa sniegu izvazāt: lai silda zemi, kausē sniegu, savukārt 
> puiši bērnus - maisos iebāztus vai bez maisiem – met pāri žogam kupenās, 
> lai viņi neaizgulētos (baidos vienīgi, ka mūsdienu cietsirdības 
> kontekstā tas kādam var izlikties jauns neželības veids). Vēl dažas 
> sacensības, no kuram vienu otru mēs jau zinām: tā piemēram, var 
> sadalīties divas grupās un lēkt, iekāpuši maisos, nest viens otru 
> kukuraga, mērot spēkus virves vilkšanā, spēkoties elkoņos un pat 
> pirkstos saķērušies. Redzēsiet, ka sniegā to visu darīt ir vēl jautrāk 
> nekā skolas fizkultūras zālē. 
> Ja sāk salt, tad visiem jāskrien pa apli un katram jāķer priekšā 
> skrejošais. Kam pieskaras, tas stājas no apļa laukā. Tā skrējēju paliek 
> aizvien mazāk un mazāk, kamēr skrien vairs tikai kāds pāris, tie pēdējie 
> tad nu sasildas vislabāk. 
> Metenī dedzināja salmu kūļus un Jāņu vainagus, ja tas nebija izdarīts 
> Ziemssvetkos, - tas pašas auglības labad. 
> Ne tikai uguns, arī ūdens bija piederīgs Meteņa rituāliem. Piemēram, 
> “Meteņa dzīšanā”. Lūk viens no tās aprakstiem: 
> “Meteņos jeb Vastlāvjos mājas mātes jau agri no rīta taisījušās pie 
> pīrāgu cepšanas. Kad pīrāgi bija izcepti  un bērni tos lielīdami ēduši, 
> tad lielie puiši teikuši, ka tie vēl neesot tik labi, bet tagad iešot 
> Meteņa dzīt, tas došot daudz labākus pirāgus un arī zelta pogas. Pa tam 
> jau lielie puiši aiznesuši  bērniem nemanot, uz rijas augšu vairāk 
> spaiņu ūdens. Nu bērniem iedevuši maisu un saukuši, lai nākot uz rijas 
> augšu Meteni dzīt. Tad viens no lielajiem uzskrējis uz rijas augšu 
> Meteni dzīt zemē. Bērni apstājušies ap maisu un darījuši tam galu, jo 
> plati vaļā. Te Meteņa dzinējs no augšas saucis, lai turot maisu stipri, 
> jo patlaban Metenis došot pīrāgus, pie kam arī metis vienu pīrāgu pēc 
> otra maisā. Tad sacījis, ka nu Metenis mīzīšot, bet par to jau nekas, jo 
> pēc tam biršot zelta pogas. Nu meteņu dzinējs lējis no augšas maisa 
> turētājiem ūdeni virsū, kuri tūliņ arī atstājuši maisu ar visiem 
> slapjajiem pīrāgiem kulē un bez zelta pogām gājusi uz istabu kaltēties.” 
> Mūsdienās šo rituālu mēs veicam turpat kalna pakājē zem kāda kupla koka 
> un ūdens vietā ņemam pilnu maisu ar sniegu, arī tas bērniem nāk par labu. 
> Visu jau nevar pateikt priekšā, var tikai ierosināt. Ja tomēr pietrūkst 
> padoma, vispirms vaicājiet savam vecmāmiņām, varbūt viņas vēl daudz ko 
> atceras no savas bērnības un jaunības.

Vēstis šinī nītī

 

Nosūtīt atbildi
Vārds, uzvārds:
E-pasta adrese:
Temats:
Vēsts:

 

Aplūkot nīti | Nosūtīt atbildi | Saraksts | Iepriekšējā vēsts | Nākamā vēsts

Vēstkopa folkloristi tiek uzturēta ar WebBBS 2.25 un Majordomo 1.94.4.
Apvienojis, pilnveidojis un latviskojis © 2000 Ansis Ataols Bērziņš.
Jautājumi, ierosinājumi un aizrādījumi var tikt sūtīti uz adresi ansis_N@N_folklora.lv


Dodies uz dančiem!